Sanders ir parasts zēns, kurš dzīvo divatā ar pavisam parastu mammu, līdz kādu dienu mamma paziņo, ka ir slima, ka viņai nepieciešama operācija, un zēna un tēvoča Allana priekšā sarūk arvien mazāka un mazāka, līdz ir kļuvusi tik sīka, ka dēls viņas gulēšanai iekārto sērkociņu kastīti. Tā gluži nav tāda slimība, kas samazina cilvēkus, mamma ir palikusi maza, jo viņai visu laiku ir sajūta, ka ne ar ko netiek galā. “Es par maz sev ticu.”

“Nu bija vajadzīga izšķirīga rīcība. Mammucei vajadzēja saprast – par spīti tam, ka viņa ir slima un viņai reizēm neizdodas ēdiens, par spīti tam, ka viņai bail no suņiem un viņa vienmēr nokavē klases vecāku sapulces, – viņa ir foršākā un jaukākā mamma pasaulē.” Skaidrs, ka tāda legovīriņa izmēra mamma nevar ne ēst uztaisīt, uz veikalu aiziet, ne drēbes izmazgāt, un tagad Sanderam ar visu ir jātiek galā pašam. “Bet pats grūtākais bija tas, ka man nemitīgi vajadzēja uzmanīt, lai nekas mammu neapbēdina un nemazina viņas ticību sev. Ja tikai jūs zinātu, cik vienkārši mana mamma varēja kļūt skumja, kādu nenozīmīgu iemeslu dēļ nokārt galvu!”

Šādi aizsākas savādie notikumi, kuros piedalās Sanders ar savu mammu, suns Neris, neredzamais klasesbiedrs Aksels un viņa mamma, kurai galvas vietā ir liels slapjš mākonis. Un kādam būs jāizraudas, un kāds būs jāievēro, un kādam būs jāizdara daudz labu lietu, lai izaugtu atpakaļ liels, un kādam būs jāpārdomā, kur ir viņa īstā vieta un kas ir viņa īstie cilvēki.

Patiesībā ļoti, ļoti skumja grāmata bērniem, ko vajadzētu izlasīt ikkatram vecākam. It īpaši tiem, kuriem šķiet, ka viņi savas emocijas var noslēpt no bērniem. Bet tik jauki uzrakstīta, ka mans desmitgadnieks lasa un smejas, cik gudra ir mamma, ka paslēpās uz tortes par marcipāna figūriņu.

“Skaties vērīgāk! Lūdzu, ievēro mani! Lūdzu, runā ar mani! Atbildi man, kad es kaut ko jautāju! Lasi man vakaros pirms gulētiešanas pasaciņu un nobučo, lai labāk nāktu miegs! Uzslavē mani, ja esmu sakārtojis istabu, un sataisi man karstu vanniņu kājām, kad man ir iesnas! Uztraucies par mani!”