Pēc virsraksta varētu šķist, ka šie ir pandēmijas pastāstiņi ar skolu zoomā, tomēr – tieši otrādi – šī grāmata varbūt pat ir kā sava veida relikvija, kas atgādinās bērniem, ka kādreiz bija arī tā, ka varēja iet uz skolu, satikt draugus, priecāties, strīdēties, tirgoties, sportot kopā ar tētiem un adīt zeķes kopā ar klasesbiedrenēm. Es tomēr ceru, ka nē. Ka bērnu iespējas satikties aci pret aci, pieskarties, sēdēt blakus un kopā darīt interesantas lietas nekur, nekur nepazudīs, un visvairāk ceru, ka tās nepazudīs datoru ekrānos.

Grāmata sastāv no dažādiem pierakstītiem gandrīz patiesiem stāstiņiem, ikdienas dzīvē noklausītiem, redzētiem, piedzīvotiem par puišu dzīvi skolā un par meiteņu, tādējādi tā sastāv no divām daļām – pirmā ir par Miku, otrā – par Elzu.

“Zēnu un meiteņu dzīve skolā mazliet atšķiras. Puisim nav problēmu uz skolas ēdnīcu doties vienam. Gatavojoties ekskursijai, viņi mēnesi iepriekš nesarunā, ar kuru no klasesbiedriem autobusā sēdēs. Pārsvarā viņi velk mugurā tādas drēbes, kuras mamma nolikusi pie gultas vai kuras tuvāk nomestas. Puiši netaisa problēmas, viņi vienkārši dzīvo un dodas uz skolu kā uz izdzīvošanas spēli.
Meitenes – tā ir pavisam cita pasaule! Viņas noteikti pamanīs, ja klasesbiedrenei būs jauna nagu laka vai uzlīme uz telefona vāciņa. Viņas visas starpbrīdī pēkšņi var sākt dejot deju, kuru iemācījušās no tiktokeriem. Viņas nekautrējas mazliet paraudāt, apvainoties, dusmoties un pasūdzēties skolotājai par klases puišiem. Un meiteņu galvenais jājamzirdziņš ir draudzenes. Bez labākās draudzenes tu neesi nekas!”

Forša grāmatiņa. Jautra. Ātri lasās. Vecuma grupai 9+, kā to izvēlējusies Latvijas Nacionālā bibliotēka Bērnu žūrijai 2022, tā noteikti patiks. Pieaugušie varbūt gan neko nezaudēs šo neizlasot – tomēr, dzīvojot kopā ar Miku un Elzu, bija ļoti patīkami izskriet cauri tādām sākumskolas/ pamatskolas atmiņu ainiņām no savas dzīves.