Manfelde ir Manfelde. Un, zinot viņas rakstības stilu, jūs mani sapratīsiet. Es nevaru pateikt, vai man patika šī grāmata, vai nepatika. Tas ir nekurienē, uz ielas, sācies un būtībā nekur sevišķi nepavirzījies notikumu kontekstā. Tie ir puiši ar salauztām dzīvēm un meitenes ar salauztām sirdīm un izkropļotu sievišķību. Tā ir nabadzība, kautiņi un izdzīvošana. Un tā ir vēlēšanās piederēt. Būt derīgiem. Redzamiem.

Ja vien prologā pati autore nebūtu nosaukusi šo darbu par romānu, es vairāk sliektos domāt, ka šī ir dzejproza. Un tādas ir foršas – mazliet. 230 lapaspušu pilnu ar voņīšanu, podjezdiem, krutku, sukām, šaikām un bļeģ-iem man bija par daudz. Piedevām notikumu gaita ir kas līdzīgs Virzas “Straumēnu” repertuāram – izejot cauri gadalaikiem, praktiski nemainās nekas – tikai apkārtne, domas un kāds apģērba gabals – melnās maikas vai baltās bikses.

Un tad vēl ikvienas nodaļas beigas tiek aizlīmētas ar skaistprozu, kurā kāds laivinieks šķetina savu dzīves pavedienu, nožēlo savus grēkus, lūdz piedošanu par savu dzīvi. Patiesībā šī daļa man patika vairāk par to “īsto darbu”, tikai tā arī saistību ar vilcēnu bandu man neizdevās izprast.

“Mīnusi, mīnusi, mīnusi… Ziema ir matemātiska zīme. Tā nosvītro gribēšanu, redzēšanu, uz pavasara pusi arī atmiņu par kailumu, smaržām un ritmu. Ziemā tu esi cits cilvēks. It sevisķi, ja esi meitene.”

Un kā vilcēni skrēja pāri dzelzceļa tiltam, no vilciena bēgot, tā es izskrēju līdz pēdējam vākam piespiedu kārtā, jo šī šogad vecāku žūrijā iekļauta. Citādi – visdrīzāk nespētu. Bet jūs paprovējat. Manfelde tomēr.