Mēs visi šo saucam par pusmūža krīzi. Tāpēc, ka mēs tā esam mācīti – strādāt, strādāt, strādāt – tā, lai valstij un komunismam (mana paaudze sapratīs) prieks. Un tad pienāk mirklis, kad tu pats esi vainīgs, laikam neesi gana labi strādājis vai gana labi dzīvojis, bet darbs vairs nesagādā to lielo karjeras kāpiena baudījumu, un mēs sākam aizmirsties alkoholā, seksā ārpus mājas, pārmērīgā sportā vai depresijā. Tāpēc man ļoti patīk šīs grāmatas virsraksts – VIDUSPĀREJA. Džeimss Holiss parāda, ka tā nav VAINA, ka tu neesi VIENĪGAIS NEPRAŠA uz zemeslodes, ka šī krīze nav nekāds bubulis, bet ir viens kārtīgs solis, ko vēlams spert katram – atbrīvoties no vecāku, skolas, sabiedrības uzrakstītiem priekšstatiem un atrast savējos.

Mūsu priekštečiem “dzimumu lomas bija skaidras un negrozāmas. Meitenei bija jāapprecas, jānodibina ģimene un jākļūst par centru sistēmā, kas uztur vērtības un nodod tās nākamajām paaudzēm. Zēnam bija jāpieaug un jāpārmanto tēva loma, jākļūst par pelnītāju, jāatbalsta un jāveicina vērtību nepārtrauktība.” Tomēr, lai arī no vienas puses visas skaidri saprotamie dzīves noteikumi mūs sargā, no otras puses, tie arī tiek uzspiesti kā pienākumi, kas nereti rosināja milzīgu emocionālo vardarbību. “Nav ieteicams automātiski cildināt piecdesmit gadus ilgušo laulību, nezinot, kas noticis ar tajā vienotajiem cilvēkiem. Varbūt viņi baidījās no pārmaiņām, no atklātības un patiesībā mocījās. Varbūt bērns, kurš piepildīja vecāku cerības, zaudēja pats savu dvēseli. Ilgmūžība un vērtību atkārtošana automātiski nekļūst par tikumu.”

Es nezinu, kā šo grāmatā rakstīto uztvertu tie, kas vēl absolūti dzīvo savos iemācītajos priekšstatos par pareizību, turpretī, lasāt šo grāmatu obligāti, ja atpazīstat sevi kādā no pusmūža pārejas posma raksturīgajiem simptomiem – apnikums, darba vai partnera vairākkārtēja maiņa, aizraušanās ar atkarību izraisošām vielām, pašdestruktīvas domas vai rīcība, krāpšana, depresija, trauksme, arvien pieaugoša apsēstība. Mans solis viduspārejā tika sperts jau pirms pāris gadiem. Es izjutu dziļu destruktīvismu, saprotams, ar sajūtu, ka esmu tāda vienīgā visā plašajā pasaulē, un man būtu lieliski noderējusi šī grāmata. Tagad jau esmu pietuvojusies viduspārejas beigu posmam, kad vairs nav iespējams izlikties, ka neko neapzinos, jo esmu patiesi izjutusi patiesa radošuma klātbūtni. “Viduspārejā mēs saņemam aicinājumu atrast savu kaislību. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi – noskaidrot, kas līdz kaulam ievelk mūs dzīvē un savā patiesajā dabā, jo šī pieredze spēj mūs izmainīt.”

“Kad esi izjutis patiesas pārgalvīgas iztēles klātbūtni, tu esi aicināts izrādīt dvēseles plašumu un drosmi rīkoties. Atrodot kaislību – to, kas mūs aizkustina tik dziļi, ka vienlaikus izjūtam gan sāpes, gan visaptverošu pareizību, – un sekojot tai, tiek veicināta individuācija, jo no dzīlēm iznirst mūsu potenciāls. Kad vecā dzīve ir iesērējusi, kaislība sniedz spožu spirdzinājumu. Tikai ar kaislības palīdzību var patiesi iemīlēt dzīvi.”

Ļoti vērtīga literatūra, ja esat viduspārejas sākumā vai nedaudz pirms. Jo sajūta, ka pasaule brūk kopā, ir pārdzīvojama pavisam viegli. Ja dzirdam atbildes uz jautājumiem, ir iespēja iegūt dziļu piepildījumu pusmūžā.