Ieva (manuprāt, neatbilstošs vārds šādai grāmatas varonei) nāk no ģimenes ar spējām. Kāds zīlē ar kārtīm, kāds tējas biezumos, kāds redz un dzird, un jūt, bet Ievas spēja ir sazināties ar mirušajiem. Jā, viņa redz mirušās dvēseles, kas vēl šeit aizkavējušās. Medijs nav pati populārākā “profesija”, ja tā to var nosaukt, tomēr mazu dzīvoklīti ārpus ģimenes ligzdas viņa var atļauties. Pilnīgi negaidot pie viņas pēc padoma ierodas arī kāds spoks – Alise Anna, kas lūdz atšķetināt viņas nāves īstos iemeslus. Piedevām Alises Annas uzvedība krasi atšķiras no parastiem atbilžu sniedzējiem, un pamazām robeža starp ierasto un kaut ko daudz nesaprotamāku tiek pārkāpta.

Šis ir mistisks stāsts par dzīvo ekspektācijām, mirušo iespējām un arhitektūru Rīgā. Tomēr kaut kā kopumā neveidojas viena bilde, un sižeta līnija veidojas pārlieku samudžināta. Rodas sajūta, ka autore ļoti vēlējusies dalīties ar savām jūgendstila zināšanām vai pētniecību dažādu Rīgas ēku raksturojumos, un tikai tāpēc radījusi šo grāmatu. Kamēr, ja kultūras vēsture visos sīkumos, sienu greznojumo skaidrojumos gluži nav tuvākā tēma – teikšu kā ir – tas šo stāstu dara garlaicīgu, un pat klāt pielipinātais misticisms par spokiem, medijiem un raganām to nespēj glābt.

“Lai arī kādi bija priekšstati par mirušajiem, tie lielākoties bija maldīgi. Spoki, gari, dvēseles – tie nebija apveltīti ar domāšanu vai brīvu gribu. Tie nevēlēja nevienam ļaunu vai labu. Tie vienkārši bija atmiņu kopums, indivīda egoistiskais priekšstats par sevi un savu dzīvi.”

Kad tu lasi kādu darbu ar bagātīgu informāciju, gribas ticēt, ka tas viss ir reāls. Ka visi pieminētie Rīgas nami patiešām, patiešām nes tās vēstis, ko izbijušais arhitkets Laimonis Ievai izvērsti pauž. Turpretī, lasot, kā Ieva enerģētiski pūlas izlauzties caur senajiem, šodien nojauktajiem mūriem, piemēram, vai izmisīgi bēg, kad tumsa viņai dzenas pakaļ, grūti to tomēr uztvert kā izziņas literatūru. Un tāpēc arī mana ieinteresētība paliek kaut kur pa vidu. Pa vidu starp pasaku un kultūras vēstures stundu.