Jarkai ir 12 gadi, un dzīve viņu sevišķi nav lutinājusi – mammai viņa ir “gadījuma” bērns, “kauna traips” vecmāmiņas dzīvē, tāpēc tādu īstu mīlestību un maigumu Jarka nav pieredzējusi ne no radinieku puses, ne no mammas dzērājdraugiem. Tomēr viņa ir bērns. Un tāpēc vien jau pēc definīcijas viņa ir labs cilvēks.

“Mazi bērni dzīvo tuvu pie zemes, un no zemes viņos ieaug labestība. Bērniem katrs sīkumiņš ir svarīgs. Viņi vēl nav dzirdējuši par visumu, bet viņi paši ir visums, viņi neko nevar salīdzināt ar tā bezgalību. Viņu dvēseles ir tīras un trauslas kā zīdpapīrs.”

Jarka zina, ko nozīmē zagt pārtiku, lai paēstu, Viņa arī zina, ka ir reizes, kad mammai neder, ka viņa ir mājās, un ir iemācījusies laiku pavadīt klaiņojot apkārt vai sēžot koridorā un visu kaimiņu priekšā izlikties, ka sien savas mūžam atšņorējušās kedas. Bet pats galvenais viņa zina, ka var būt arī citādi – kā pie Dorotas mājās. Tāpēc, kad viņa nejauši tiek pie dvīņiem, viņai nav šaubu, kā rīkoties, – viņa nepieļaus, ka mazajiem zīdaiņiem būtu jāpiedzīvo nemīlestība. Un viņa cenšas no visa spēka. Goda vārds. Viņa ir šo to redzējusi, ko mammas dara. Viņa šo to zina par drēbju mazgāšanu un iespēju nospert pienu un pamperus. Un vēl viņa arī zina, kā izskatās no mājām bēgošs puika, tāpēc uzņemas rūpes par vēl vienu bērnu. Lieliska iespēja uzzināt par sevi, saviem spēkiem, savām spējām

“Bērni uz pubertātes sliekšņa stāsta, ka nemūžam nebūs tādi kā viņu vecāki, ka nekādā gadījumā neatkārtos cirku, ko vecāki rāda mājās katru dienu. Toties vecāki uzskata, ka ir saprotoši, toleranti un brīvi domājoši cilvēki un dod bērnam labāko, protams, rēķinoties ar to, ka bērni viņu pūliņus novērtēs tikai pēc gadiem, kad pieaugs. Tikai tad, kad mēs, vecāki, vairs nebūsim dzīvi…”

Iesākumā lasījās lēni. Bet pavisam drīz, kad struktūra uztverta, – ļoti emocionāli un interesējoši šim stāstam sekot.