Patiess stāsts. Ar šo noteikti ir jāsāk. Jo tas viss šķiet tik ļoti izdomāts. Tik ārpasaulīgs. Un es, protams, saprotu, ka ne visi dzīvo Eiropas vidū un ne visu dzīves (un varbūt pat neviena) ir smuko Instagram kontu cienīgas. Tomēr šādi patiesie stāsti vienmēr liek aizdomāties krietni tālāk par savu degungalu, daudz tālāk ārpus sava burbuļa.

Taras tēvs ir pārliecināts par valdības sazvērestībām, tāpēc viņš glābj savu ģimeni. Viņu bērni neiet skolā, viņiem nav reģistrētas dzimšanas apliecības, toties viņiem ir pamatīgi pārtikas un degvielas krājumi tai dienai, kad pienāks pasaules gals. Viņi neuzticas ārstiem, neuzticas pabalstiem, viņi no valsts neņem NEKO, lai tā neievilinātu viņus savos tīklos. Un tā aug šī ģimene. Smagi strādādama, ārstējoties mājās un ikkatru nelaimi sirdī svētījot ar pateicību par sūtīto pārbaudījumu. “Uzvilkusi kleitu, es pagriežos pret spoguli, noraušu smilšaino netīrumu kārtu, kas izveidojusies uz kakla, un domāju, kā gan mātei paveicies, ka viņa aizmukusi no tādas pasaules, kur starp balto un krēmkrāsu pastāv būtiska atšķirība un kur tādi jautājumi var aizņemt lielisku priekšpusdienu, ko taču varētu pavadīt, ar Lūka kazu dauzoties pa tēta lūžņu laukumu.”

Kad Taras brālis kļūst varmācīgs, viņa vienmēr savās domās viņu attaisno. Viņa bija tā, kas izprovocēja. Viņa ir tā, kas ir samaitāta. Viņš atvainojas. Un viņa mīl savu brāli. Tomēr šī situācija neapzināti izprovocē Taru mācīties. “Vērtīga biju nevis es, bet gan ierobežojumu un paklausības glazūra, kas mani aizsedza.” Tā būs Dieva griba, ja viņa tiks universitātē, viņa nolemj, nopērk par visu naudu algebras grāmatu un slepus gatavojas eksāmenam. Tā ir meticama veiksme, tā ir Dieva griba, Tara domā. Tas ir mežonīgs darbs. Ja esi ģimenē apguvis vien reizināšanu trešās klases līmenī, bet tev jāapgūst trigonometrija.

Bez tā, ka sešpadsmit gadu Tara ir augusi ar izkropļotu pasaules skatījumu, pat tikai vēlēšanās mācīties VALSTS SISTĒMĀ – universitātē – ir nodevība pret ģimeni. Tā ir nemitīga laipošana starp divām pasaulēm, kurās abās tu vēlies piederēt, tomēr patiesībā nepiederi nevienā. Līdz tam brīdim, kurā tu apjaut lūzuma punktu. “Viss, kā labad biju strādājusi, visi mani studiju gadi bija veltīti tam, lai iemantotu šo vienu privilēģiju: redzēt un piedzīvot vairāk patiesību nekā tā, ko man devis tēvs, un izmantot šīs patiesības, lai konstruētu savu prātu. Biju nonākusi pie atziņas, ka spēja novērtēt daudzas idejas, daudzus stāstus, daudzus viedokļus ir kodols tam, ko sauc par sevis radīšanu.”

Šis ir tik spēcīgs darbs. Tik dziļš. Šis liek man šaubīties par visu – gan par sistēmas labdabību, gan par ģimenē apgūtām prasmēm un prizmu, caur kuru tu skaties uz pasauli. Šis stāsts liek man apšaubīt jebko, kā es runāju ar saviem bērniem, ko es viņiem stāstu – kādu vēsturi es viņos rakstu, kādu viņi redz pasauli ar mūsu iedotām brillēm. Un šis liek arī apšaubīt sistēmu – antibiotikas, vakcīnas, skolu izglītības nozīmi, nodokļus, pabalstus. Visu. Šis ir stāsts, kas sašķoba realitāti tik ļoti, ka gribas apstāties uz pāris dienām klusumā, lai sakārtotu savu platformu. Lai apjaustu, kāpēc es domāju tās domas, ko domāju. No kurienes tās nāk – no manis pašas vai no ieraduma, no manu vecāku skatu punkta. Ļoti spēcīgs stāsts. Jālasa noteikti.

“Pārsteidzoši, ka esmu ticējusi tam visam bez mazākajām šaubām. Visai pasaulei nebija taisnība; taisnība bija vienīgi tētim.”