“Kad nomira mamma, es trīs dienas negāju uz skolu. (…) Es gribēju viņas kosmētiku un to arī dabūju. Un es paglābu smaržas no ārā metamo mantu kaudzes. Tagad tās ir manā istabā, bet es vēl neesmu uzdrošinājusies tās pasmaržot. Es tik ļoti baidos, ka sākšu raudāt. Un es domāju, ja sākšu raudāt, es nekad nespēšu rimties.”

Aija Bremšmite, raidieraksta “Piedzīvot lapaspuses” autore savā tiktok video pilnīgi izgāžas no skapja, teikdama, ka šis ir labākais pusaudžu romāns šovasar, tāds, kurā smieties un kurā raudāt. Bet nezinu kāpēc, iespējams, nosaukuma dēļ, to teikuma otro daļu es nebiju izlasījusi. Tā nu es lasu par Sašu, kura izdomājusi nebūt tāda kā mamma, kas visu laiku raudāja un lika to darīt citiem, viņa nekad neraudās, un vēl – viņa kļūs par stendapa karalieni, lai liktu visiem smieties.

Sašai tikko paliek divpadsmit gadu, pirmā dzimšanas diena bez mammas, kura zaudējusi cīņā ar depresiju un mirusi (“nevis “ir aizmigusi”, “vairs nav starp mums” vai “ir aizgājusi”, jo, ja viņa būtu aizgājusi, viņa varētu atkal pārnākt mājās”). Tāpēc lai neapbēdinātu tēti vēl vairāk viņa ir izstrādājusi sarakstu, kā nebūt tādai kā mammai, un saraksta punktos ietilpst arī nekad, nekad neraudāt. Tomēr, kad Saša atsakās no dāvanas, par ko lūgusi kopš viena gada vecuma, tēvs beidzot aizved meitu pie psihoterapeites.

“- Ja nu pie tevis atnāk kāds, kurš joprojām negrib neko just? Jo viņam nav spēka? Ko tad tu darītu?
– Jā, tad es varbūt piedāvātu parunāt par to, kas tas ir, ko viņš nevēlas just, un kāpēc viņš to nevēlas.
– Bet… vai tas palīdz?
– Jā. Patiesībā palīdz gan.”

Patiesībā, lai arī dziļi dziļumā šī ir grāmata par depresiju, sērām, šķiršanos un atvadīšanos, šo grāmatu es noteikti ieteiktu izlasīt ikkatram, kurš vēlas kaut vienu soli tuvāk panākt stendapam, jo kāds tēva brāļa sarunāts cilvēks (oriģināli komiķis Mičs Hedbergs) ierāda Sašai galvenās vadlīnijas laba stendapa izveidošanai. Pati smieklīgākā vieta grāmatā ir Sašas izrāde: “Tieši pirms uznāciena es dzēru kokakolu. Lieta tāda, ka kāds tajā bija ielicis laimu. Un es redzēju, ka tas peldēja pa virsu. Tā ir ĻOTI svarīga ziņa. Vai ne? Nākamreiz, kad būšu uz kuģa un tas grims, es noteikti paķeršu kādu laimu.” Tomēr jau tad zālē ir tēvs, viņš smejas, Saša smejas, publika smejas, un visa situācija ir tā nospriegota, ka es jau redzu, ka tas ir vulkāna izvirduma sākums. – Kamēr Saša bārsta jokus, kuri starp citu ir patiešām ļoti smieklīgi, man pār vaigu jau rit asaras. Un pēc tam es raudu. Un es raudu. Un raudu.

“Ir jautājumi, par kuriem daudziem ir tik bezgala smagi runāt, ka viņi labāk izvēlas klusēt,” autore, kas ir arī psiholoģe, raksta savā noslēguma paldies vietā. “Es tik ļoti vēlētos, lai tā nebūtu. Ka nav būstami būt bēdīgam, dusmīgam vai neapmierinātam, bet bīstamība rodas tad, ja cilvēks paliek viens ar šīm smagajām domām un jūtām.”

Speciāli gribu izcelt, ka grāmatas pēcvārdā pieminētas arī psiholoģiska atbalsta vietas bērniem un pusaudžiem Latvijā, ja viņi vēlas ar kādu parunāt, uzrakstīt, saprast, sajust, ka nav vieni – bezmaksas uzticības tālrunis (116 111), pusaudžu resursu centrs (29164747), diennakts krīzes tālruņi (67222922, 27722292).

Jālasa noteikti. Visiem.