“Rafaēls noteikti gribēja uz šejieni atbraukt, bet, kad ieradāmies, mums izvērtās neliels dialogs. “Nu, re, esam Batonrūžā! Atgādini, kas šeit bija jāredz!” – “Es nezinu.” – “Tad kāpēc mēs uz šejieni braucām?” – Nūūū, man patika nosaukums kartē.”

Latviete Zane un kanādietis Rafaēls jau savu līdzāspastāvēšanu ceļojumā ir pārbaudījuši, un šoreiz viņi satiekas, lai pusi gada pavadītu kopā un veiktu 30 000 kilometrus līdz Aļaskai un atpakaļ. Tā dienu pa dienai Zane raksta bloga ierakstus – kur bijuši, ko apskatījuši, par ko pafilozofējuši, ar kādiem izaicinājumiem sastapušies, braucot no Monreālas cauri Kanādai gar robežu un tad līdz Ziemeļiem. Atpakaļceļu pāris, kas nav pāris, dodas pa citu maršrutu un, pirms atgriezties mājās, apmet slaidu loku pa ASV.

Sākumā ir ļoti interesanti. Kā notiek pakošanās, kā abi tiek atbalstīti, kā viņi viegli iepazīstas ar cilvēkiem, aprunājas. Reizēm Zane apraksta spilgtākās atmiņas no muzeju apmeklējumiem vai kādus interesantus faktus, kas atrasti dažādos tūrismu ceļvežos. Tomēr cik ilgi ir iespējams nenogurdināmi sekot līdzi brokastu kafija – ceļš – telts celšana – aukstums un cerams naktsmiegs. Man vienā brīdī apnika. Es tomēŗ izlasīju grāmatu līdz galam, lai arī lēni tas nāca. Ko es gaidīju? – Es nezinu. Kaut kādu nobeigumu ceļojumam varbūt. Droši vien punkta pielikšana ir svarīga.

Man ļoti patika, ka klāt ir pievienotas bildes – lāču, bizoņu, ūdenskritumu, miglas, kalnu, cilvēku. Tās savā ziņā izkrāso šo grāmatu. Es sajūtu, cik forši ir ceļot tā – nesteidzoties. Ko darām? – Braucam tālāk vai paliekam? Apskatām šo muzeju vai ejam sēnēs? Tā brīvība laikā, šķiet, ir lielākais ieguvums no šīs grāmatas. Jo, jā, es labprāt izbrauktu šo maršrutu, un tad gan grāmata lieti noderētu gandrīz kā ceļvedis. Bet, sēžot istabā, viņu ceļojums, viņu sajūtas, viņu ieguvumi – paliek viņiem, un mēs, lasītāji, varam tikai smelties drosmi darīt tāpat. Sapakot mantas, sēsties mašīnā un nebaidīties gulēt teltī, kad gaisa temperatūra paslīd zem nulles.

“Es citreiz domāju par to, kas jūs, cilvēki, esat, kas “sēž” manā mugursomā. Protams, liela daļa ir radi, draugi, paziņas, tad ir uzticamie lasītāji un atbalstītāji. Bet, tā kā katru mēnesi bloga statistika uzrāda aptuveni 5000 cilvēku, jābūt vēl trešajai daļai – cilvēkiem, kuri lasa, bet par kuriem es nezinu pilnīgi neko.”

Es lasu šo grāmatu un domāju līdzīgi. Kur paliek tā robeža, kad bloga ieraksts ir obligāts, jo lasītāji gaida, un kur vēl ir tā lielā vēlme ar šo visu dalīties? Jo teksta ir ļoti daudz, un darbs padarīts apjomīgs. Kad es pati ceļoju, man reizēm gribas visu, visu uzrakstīt – cik te ir forši, cik ērti, cik lēti, uzrakstīt visus tos knifiņus, kas varbūt mums patērēja pāris dienas uzķert, bet, kad tev kāds ir pateicis priekšā, ietaupās ļoti daudz nervu un laika. Bet tad es apstājos pie šīs robežas – kur beidzas tā vēlme palīdzēt citiem un sākas jau pienākums – ka tie citi gaida. Un es pārsvarā izvēlos sevi. Es izvēlos izbaudīt ceļojumu par šīm pāris stundām ilgāk, neatdodot tās rakstīšanai.