“Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš. Man nebija nekādu šaubu, ka Donecka kļūs par karadarbības arēnu.”

Ir 2014. gada pavasaris, un Ukrainas austrumos mūsu šodien tik bēdīgi slaveni zināmais Krievijas valsts līderis Putins paziņo, ka Maskava patur tiesības izmantot visus līdzekļus pilsoņu aizsardzībai, tai pat laikā noliedzot, ka ne tie Krievijas karavīri, kas ielenkuši Ukrainas karabāzes, bet pašaizsardzības vienības un civiliedzīvotāji. Tik pazīstami, vai ne?

“Puiši, mani dārgie, kā es jūs visus mīlu. Nāciet, sēdieties, man ir divi svarīgi jautājumi. Pirmais – kurš grib kalmārus? Man ir vesela bļoda. Un otrais. Te būs karš. Sakiet man, lūdzami, kurā pusē jūs plānojat karot?”

Daļa vietējo nebēg, tikai nostājas sevis izvēlētajā “pusē” un gaida. Pagrabos gaida, savos sabombardētajos mitekļos, lauku sētās, vāra ievārījumus, konservus un marinē tomātus. Stāv rindās pie bankomātiem un cer uz pārtikas saņemšanas iespējām. Slēpjas ēnās. Ievēro komandantstundas. Un piedzīvo visu to, ko šodien tik detalizēti mēs lasām un dzirdam dažādos medijos. Ir karš. Cīņas. Un atbalsts karavīriem.

Šī dokumentālā stāsta autore ir pārtapusi brīvprātīgā armijas palīdzē, kas neskaitāmas reizes devusies uz frontes līniju, lai nodrošinātu Ukrainas karavīrus ar visnepieciešamākajām lietām. Piedzīvotie un dzirdētie stāsti ir pārtapuši viegli uztveramā romānā, kur galvenā varone vāc ziedojumus, sūta bruņuvestes un vāra siltu ēdienu karavīriem, lai to visu, apejot kontrolposteņus, izvadātu pa dažādiem punktiem.

Šis stāsts paspīdina nelielu lukturīša gaismu tajā, ko piedzīvo cilvēki ierakumos un ar ko sadzīvo civiliedzīvotāji. Šis stāsts neatstās nevienu vienaldzīgo, tāpat kā karš neatstāj nevienu bez līdzāspastāvēšanas. Cilvēki mirst. Notiek cīņa par savu zemi. Un, lai justos kaut kā noderīgs, tu esi gatavs uz daudz ko.

Saistībā ar šī brīža notikumiem Ukrainā, ir visīstākais brīdis izlasīt šo grāmatu.
Lai arī mani jau no pirmajām lapaspusēm nepamet jautājums – ar ko karš 2014.gadā atšķiras no šodienas Krievijas iebrukumiem Ukrainā? Un kāpēc pirms 8 gadiem mēs gan zinājām, ka Krimas dēļ ir konflikts, kas izvērsies Donbasa karā, tomēr toreiz informatīvā telpa nebūt nebija tik pārpludināta ar bildēm, video, liecībām un mūsu bailēm. Bet karš bija īsts arī toreiz. Jau toreiz.