Šī grāmata iznāca jau 2020.gada vasaras nogalē, un tā kā tajā ir apkopotas piecdesmit ievērojamas Latvijas sievietes, lielākā daļa grāmatu draugi šo ir ne tikai nopirkuši, bet arī izlasījuši. Es tomēr kādu laiku bijos šīs grāmatas. Man šķita, ka es taču tur knapi divas, trīs vien pazīšu. Un tad man būs kauns, ka ne sevišķi gudra es esmu, ja jau tik slikti orientējos to ievērojamo sieviešu lauciņos. Tomēr tik traki jau galu galā nebija – ne tikai no mākslinieciskajiem zīmējumiem (Elīna Brasliņa) vien vajadzēja mācēt atpazīt, pēclapās ir pievienots arī paskaidrojums. Un pat, ja man jāizskaita, ka pēc vārda un uzvārda atpazīstu tikai pusi no grāmatā minētajām, ne jau par to ir runa – šī nav mīklu grāmata. Šī ir iedvesmas grāmata.

Nezinu, pēc kādiem principiem autores ir izvēlējušās pasakas radīt tieši par šīm sievietēm, tomēr redzams, ka pārstāvētas gan sportistes, rakstnieces, aktrises, tēlnieces, gan pavisam “vienkāršas” sievietes, kuras uzdrošinājušās. Un tiešī šī iemesla dēļ mani vairāk aizkustina deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojošās. Kad būt sievietei un tai pat laikā kaut ko sasniegt, bija krietni sarežģītāk kā tagad, kad feminisms ir kustība ar skaļu nosaukumu. Mani iedvesmo, ka sievietes par spīti sabiedrības uzrakstītajām robežām un noteikumiem ir spējušas īsteni sekot savam sapnim. Visdrīzāk bez vēlmes kādam kaut ko pierādīt. Vienkārši ļaut savam radošajam sievišķības garam darīt un radīt.

“Kļūstot par pirmo sievieti, kas ar riteni apbrauca apkārt pasaulei, Annija apliecināja ne vien sievietes fizisko un garīgo izturību, bet arī spēju pašai par sevi pastāvēt. Daudzi sieviešu tiesību pētnieki uzskata, ka, dodot brīvības izjūtu un pašpārliecinātību, tieši divritenis vairāk nekā jebkas cits ir veicinājis sieviešu neatkarību.”

Un man ļoti patīk lasīt par mūsdienās (man) pazīstamajām dāmām, kuras savā veidā bijušas man par skolotājām, pat neapjaušot kādus konkrētus iemeslus kāpēc. Es dzirdu, kā man smadzenēs saslēdzas zobratiņi, kas paskaidro loģiskos iemeslus, kāpēc tieši šīs personības ir kalpojušas par etalonu. Viņas visas ir drosmīgas. Viņas visas ir brīvību alkstošas. Viņas visas ir parastas, vienkāršas sievietes, kuras nav padevušās būrīšu restēm, bet ir gājušas, risinājušas, darbojušās un sasniegušas.

Ja vēl neesi šo grāmatu lasījis, pieminēšanas vērts noteikti ir stils, kādā šīs 50 pasakas par MŪSĒJĀM sievietēm ir uzrakstītas – viegls, brīvs, nepiespiests un īss. Tikai vienas lapaspuses ietvarā par katru ir pastāstīts kas būtisks no bērnības līdz mirklim, kad sieviete kļūst ievērojama. Un tas ir brīvas gribas ceļš. Tā ir sekošana savai sirdij.