Vai tev ir tā kādreiz bijis, ka tev kāds ģimenei pietuvināts cilvēks pēkšņi nāk klajā ar dzejoļu krājumu? Un kādas izjūtas tas tevī raisa? Jo man tieši tā gadījās – Andris Žīgurs ir man pazīstams jau teju divdesmit gadu, un viņa paziņojums, ka ir izdevis grāmatu man nāca kā zibens spēriens. Wow! Tāda ir mana reakcija, šo uzzinot. Un vēl lielāks wow mani pārņem, šo krājumu lasot.

“Vai diena šī ir sevišķa vai nav, es nezinu!
Bet dzimis es nu esmu jau.
Apraudājies, ieraugot tik spožu gaismu
un astoņpadsmit
svecītes!”

Protams, ka pastāv dažādi veidi, kā izdot grāmatas. Visizplatītākais slavu neieguvušajiem – to apmaksāt pašiem. Un varētu šķist, ka tas ir tik iedomīgi – iztēloties sevi par rakstnieku/ dzejnieku. Bet kad tu paņem kāda pazīstama cilvēka rakstīto dzeju drukātu uz papīra, tu pēkšņi izjūti dziļu pietāti. Lai arī varētu teikt, ka Andra Žīgura dzejoļiem ir iestājies noilgums, tā kā tie sarakstīti, citēju, “pagājušajā gadsimtā”, tomēr tik daudz dvēseles kliedzienu un sāpju var izlasīt, ka šīs piecdesmit lapaspuses diezgan krasi saslēdz dažādus zobratiņus kopā vienotā sistēmā par konkrēto cilvēku.

“Tavs dvēseles spoguls,
Tavs velnišķais vaigs un traips.
Izdzēst to ar dzēšgumiju.”

Ne man kāda literatūras grāda, ne plānoju rakstīt kādu vērtējumu. Jo kā gan var novērtēt dvēseli! Un tāpēc es teikšu, ka es lepojos ar šo cilvēku. Cilvēku, kurš uz vāka uzraksta “NEKAD NESAKI NEKAD” un sadūšojas savus sirds pierakstus iemūžināt grāmatā.

Jā, nu, protams, man arī ir dzejoļi. Vai es būtu tik drosmīga sevi izlikt uz paplātes izstādei? Nē, diez vai.