Vai jūs zināt visforšāko paradoksu? Tas ir teikums – es meloju. Tieši pirms pāris dienām ar bērniem šo apspriedām, kā tā var būt! Un tad es ieraudzīju, ka Kristīnei Ulbergai (ar izcilo darbu Kariete uz Santjago) pirmā grāmata ir ar šādu, paradoksālu nosaukumu – “Es grāmatas nelasu”.

“Kristaps ir dēkainis un sava ceļa meklētājs, spītīgs, ass un nepakļāvīgs padsmitnieks,” uz vāka raksta Ieva Plūme, tomēr man šķiet, ka Kristaps ir parasts pusaudzis, kuram patīk iedzert, tusiņi ar draugiem un, saprotams, kuram skola un mācības ir tālu prioritāšu sarakstā pēc dažādām dzīves baudām. Kristapa vecāki ir šķīrušies, un viņš dzīvo kopā ar tēvu un viņa jauno sievu, un tikai loģiski, ka šo sarežģīto attiecību rezultātā puisis jūtas nesaprasts. Bet cauri visam stāstam es tomēr jūtu, cik patiesībā Kristaps ir labs cilvēks.

Kristaps mazliet melo, skarbi izsakās par Lauru, savu jauno pamāti, tomēr, tiklīdz viņai kāds uzbrūk, metas to aizstāvēt. Viņš mazliet plātās ar sava tēva bagātību, ved draugus ballēties uz viņa “biezo” māju, tomēr, tiklīdz uzrodas policija, tūliņ rod izejas un pats paliek pēdējais, kā sargādams pārējos. Viņš klausās mūziku, kāda patīk viņa draugiem, lai iederētos barā, tomēr pats neaizraujas ar alkoholu un cigaretēm.

Tāda normāla pusaudžu vasara – piedzīvojumi. Mazliet ieskicēti šķirtu attiecību konflikti, kas caur Lauras tēlu pragmatiski iztirzāti. Mazliet aplūkotas dažādās cilvēku reakcijas, sastopot lesbiešu pāri, kā arī korpulentuma apsmiešanas tēmas. Un tad vēl slepenais īsziņu sūtītājs, kas ar laiku kļūst Kristapam gandrīz par tuvāko cilvēku.

Tikai tās beigas atkal – kā seriālā – notiek pārsteidzošs pavērsiens, un nākamais vārds ir BEIGAS.

Post scriptum. Pārejiet pie otrās daļas. 🙂