Viņas ir ļoti, ļoti labas draudzenes, un viņas kopā meklē puisi, kuru Lorija ieraudzīja pieturā un, šķiet, iemīlēja ar pirmo acu skatu, un pazaudēja. Un tad viņa Džeku satiek – kā savas draudzenes Sāras lielo mīlestību. Tas ledus ir tik briesmīgi plāns. Un viņi kaut kā netīšām noklusē, ka ir jau pazīstami. Un jo dziļāk raisās Sāras un Džeka attiecības, jo lielāks aug nestāstīšanas aisbergs.

“Man nav saprotams, kā gan cilvēki spēj izturēt krāpšanu. Jau šī sīkā izlikšanās man liek katru brīdi justies kā uz naža asmens. Es esmu klausījusies savu apsūdzību lietu un savus žēlabainos apgalvojumus, ka esmu nevainīga un pārprasta, bet tik un tā spriedums ir nemainīgi skarbs – mele! Atstājusi patiesību novārtā, es pati sevi esmu pārtaisījusi par meli.”

Šis nav stāsts par krāpšanu. Nav arī stāsts par kaut kādu abstraktu mīlestību, kurai nevar pavēlēt klusēt. Šādi dzīvē gadās, un ir tik vienkārši, neko “sliktu” nedarot, dziļi sāpināt savus vistuvākos cilvēkus. Un man ļoti patika lasīt to vienkāršību attiecībās, nožēlu un vēlēšanos saglabāt tīru sirdsapziņu, tai pat laikā nenododot sevi. Protams, tas nav viegli. Un tomēr. Tas ir tik spēcīgi, ja spēj būt drosmīgs.

“Es esmu kā atlabstoša paciente, kas mācās sev piedot par pieļautajām kļūdām un apzināties, ka tā vēl aizvien esmu es pati, joprojām labs cilvēks un patiesa draudzene Sārai, par spīti tam, ka skūpstījos ar Džeku. Varbūt pat pienāks diena, kad es būšu nopelnījusi kļūt laimīga.”

Ļoti jauka vasaras literatūra, kas, iespējams, kaut ko norezonēs un bez lieka salkanuma tomēr izvilinās pāris asaru.