“Visi nopietnā balsī uzdos jautājumu, mūžīgo jautājumu: kā var kļūt par slepkavu divpadsmit gadu vecumā? Pretstatā viņam katrs jutīsies brīnišķīgi normāls.”

Mani pārsteidza, cik vienkārši tas var notikt. Kā mazs bērns var sadusmoties, ārēju apstākļu vadīts, un nogalināt savu draugu. Pēkšņā dusmu uzplūdā. Un tā notiek ar Antuānu Francijas mazpilsētā Bovālā. Redzot vīrieša cietsirdību, nogalinot suni – viņa draugu, nespējot šo izrunāt ar pieaugušo un pārstrādāt, nejaušas sakritības dēļ, puisis kļūst par slepkavu. Ko darīt? – Ir tikai divi varianti – atzīties un pazudināt mammu vai noslēpt līķi un klusēt.

Dažas turpmākās dienas starp pēkšņas bēgšanas plāniem un paniskām bailēm tikt atklātam, Antuāns izdzīvo neiedomājamu stresu, murgus un sliktu pašsajūtu, bet tad pilsētiņai uzbrūk vētra, un viena nelaime nomaina citu, un mazais Remī lēnām tiek aizmirsts.

Desmit gadus vēlāk Antuāns ir kļuvis par jaunu ārstu ar reputāciju, ar brīnišķīgu līgavu pie sāniem un noklusētu briesmoni dvēselē, kas turpina vīrieti vajāt. Bailes diktē viņa dzīvi un lēmumus, kurus ir jāpieņem, lai glābtu savu ādu. Līdz viņš sastopas aci pret aci ar liecinieku, kurš savu motīvu vadīts ir nolēmis klusēt.

“Tam visam vairs nav nozīmes. Mēs uzdodam sev daudz jautājumu, zināt… Es arī… Un tad kādu dienu pārtraucam to darīt.”