Šī ir grāmatiņa, ko esmu līdz šim novērtējusi pārāk, pārāk zemu. Jā, man patīk Ziedonis no laika gala, tomēr likās – nu, kas tad tur tāds var būt – tas pats “vecais” Imants jaunā formā. Un, pavisam primitīvi runājot, tā jau arī ir. It īpaši, ja esat muzikālās apvienības “Viegli” dziesmu un koncertu fans – lielu daļu minimismu var izlasīt tikai kopā ar muzikālo pavadījumu (ausīs). Tomēr šī mazā grāmatiņa ir tik ļoti trāpīga, patiešām tik konkrēta, tieša un īsta, ka iesper sirdī kā zibens. Vai kaktuss dzeļ. Vai kartupelis aug :).

“Šai sadzīves miglā, kur daudz pirkts un pārdots, kāds gaismas parāds mums nenokārtots.”

Es bibliotēkā pasūtīju šo grāmatu tāpēc, ka Instagram lasītāju klubiņā Zoom lappuses janvāra tēma ir KLASIKA, un vilkt ārā vēlreiz Remarku vai Mērnieku laikus man galīgi negribējās. Tā nu es domājos izšmaucu ar “veco, labo” Ziedoni jaunā veidolā. Bet patiesībā – iemīlējos šajā kabatas mazformāta ķieģelītī tik ļoti, ka, lūdzu, man vārda diena gan jau cauri, es pagaidīšu līdz dzimšanas dienai – uzdāviniet man pašai savu eksemplāru!

“Katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis, atkal meklējis – atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav. Tāpēc es nebaidos par sevi.”

Paldies tēmai KLASIKA!
Paldies “Viegli”!
Paldies Ziedoni!