“Kaut kur kosmosā reiz dzīvoja zila planēta,” sākas šis brīnišķīgi daudzslāņainais stāsts, kuru es lasīju vakaros bērniem pasakas vietā. Stāsts, kas pilns pārdomu brīžu pieaugušajiem un bērniem. Stāsts, kuru gribas pārtraukt pusvārdā un pavaicāt klausītājiem, ko viņi saprot starp rindiņām, kāds, viņuprāt, ir varoņu rīcību motīvs.
Zilā planēta ir ļoti īpaša ar to, ka uz tās dzīvo tikai bērni. Un tā kā nedzīvo neviens pieaugušais, viņi ir pilnīgi brīvi. Vienā planētas pusē starp vairākiem draugiem dzīvoja arī Brīmis un Hulda. Kad Brīmis uzdāvina Huldai brīnumu akmeni, kas spēj izpildīt vienu vēlēšanos, Hulda atbild: “Godīgi sakot, man nekas nenāk prātā. Esmu paēdusi, man ir daudz draugu un man bija tikai viena vēlēšanās – lai mans labākais draugs uzdāvinātu man tādu brīnumakmeni, kurš izpilda visas vēlēšanās.”
Un tad uz šīs mierpilnās zilās planētas ierodas pieaugušais – Jautrītis Kosmosnieks – sapņpiepildītājs un ielīksmotājs, kurš zina paņēmienus, kā piepildīt visaizraujošākos sapņus. “Tu neesi nonācis uz īstās planētas,” teica bērni. “Šeit dzīve ir brīnišķīga, vēl brīnišķīgāka tā nemaz nevar būt.” Bet Jautrītis nožāvājās un teica: “Es varu parādīt lietas, kas ir daudz foršākas un interesantākas, turklāt par īpaša piedāvājuma nosacījumu cenu ar izpārdošanas atlaidi. Un esmu drošs – par to jūs gribēsiet samaksāt.”
Par “pilnīgi neko un vēl mazāk par to” Jautrītis ierādīja, kā bērniem lidot. “Jūsu sirdīs ir paslēpts dziļš jaunības avots, pie kura veldzējas dvēsele, un tas ir jaunības pārpilns,” teica Prieka Jautrītis, un par katru brīnišķīgu pakalpojumu, lai bērniem kļūtu jautri un vēl jautrāk ik dienas, viņš paņems mazmazmazlietiņ no viņu jaunības kausa. Un “kāda gan ir nozīme jaunībai, salīdzinot ar daudz lielāku jautrību!” Tā bērni iemācījās lidot, un panāca, ka saule tiek pienaglota pie debesīm, un niknais vilks aizdzen visus mākoņus, un viņi varēja bezrūpīgi priecāties un lidot ik dienas, nepārtraukti.
“Jums pieder zeme, uz kuras dzīvo tauriņi, un tāpēc jūs ar tauriņiem varat darīt, ko gribat,” bērniem mācīja pieaugušais. “Un ja citi grib redzēt tauriņu lidojumu pāri savai zemei, viņiem par to ir jāmaksā. Un viņi var maksāt zeltā. – Un ko ar tādu zeltu var darīt? – To var noglabāt citiem nepieejamā vietā.” Un, protams, ka arī saule pieder šīs puses bērniem, mācīja Prieka Jautrītis. “Jo doma par saules pienaglošanu radās šeit, un, ja citi dažas dienas gadā grib tikt pie saules, lai viņi par to maksā.”
Ak, es varētu stāstīt par šīs grāmatas brīnišķīgajām atklāsmēm vēl un vēl. Par to, kā viņi novilka savas vecās kurpes un sameta kastē, lai sūtītu palīdzību bērniem, kas dzīvo tumsas pusē. Par to, kā viņi iekostus ābolus sameta kastē, jo vairs negribas ēst, ja visapkārt aug ananasi un citi saldi augļi. Un tas bija tik brīnišķīgs risinājums – turpināt lidot saules gaismā un pie viena “palīdzēt” arī tiem, kuriem saules vairs nava. Tik brīnišķīgs stāsts. Ja vien nebūtu tik skumjš. Tik acīm saredzams – cik taisna ir mūsu, pieaugušo, domāšana.
Lūdzu, izlasiet šo grāmatu. Izlasiet paši un kopā ar bērniem. Un uzklausiet viņu domas par šo stāstu. Jo visdrīzāk tieši bērnu sirdīs dzīvo daudz pareizāki lēmumi, nekā mūsu izmācītajās pieaugušo galvās…
Laime Lasa 