​Kaut kur vējainas jūras vidū bija maza sala, uz kuras dzīvoja gara kaulaina ragana Burmemme. Viņas māja allaž bija pilna ar ārstniecības augiem, ar ko veča prata vārīt burvju dziras, kas uzveica visas slimības, turpretī pašai slimot viņai ļoti patika. Un tikai, kad nogura no klepošanas, viņa iedzēra atveseļošanās zāles.

“Cilvēki ir savādi, – ja kaut kas tiek darīts citādi, nekā viņi ieraduši, tad, pēc viņu domām, tas uzreiz ir aplam un slikti.” 

Reiz vētrā Burmemme izvelk krastā jau labu laiku atpakaļ noslīkušu jūrnieku un izdakterē viņu, un tā sākas viņas stāsts Zemē un pilsētā, jo soli pa solim kāds uzzina raganas spējas un lūdz palīdzību. 

Tā Burmemme izbauda iepirkšanās lustes, pucēšanās priekus, izrādīšanās niekus, līdz saprot, ka viņa no sevis aizgājusi pārāk tālu, tāpēc pieņem lēmumu doties atpakaļ mājās, uz savas salas. Taču šoreiz viņai dodas līdzi kapteinis Bunga, un viņi mācās sadzīvot, rūpēties par sevi, izbaudīt gaidīto, tomēr neaizmirst attiecības. 

“Ar burvestībām vispār ir tā, ka viss, kas ir labs vienā lietā, var izrādīties slikts citā. Man vairs nebūtu nevienas mierīgas minūtes, ja visas pasaules cilvēki par zālēm zinātu visu to, ko zinu es, veca ragana.”

Manuprāt, diezgan haotisks stāsts par šo un to, bet beigās īsti ne par ko.