“Man nekad nav darba, es jau tev esmu skaidrojis. Un atpūtas arī nav. Ir tikai dzīve, kas rit savu gaitu.”

Šis ir viegls stāsts, pat pasaka, kurā divi jauni cilvēki, viens otru meklējot, dodas bīstamā ceļojumā, lai atrastu burvju upi Kžāru, kuras ūdens dāvā nemirstību. Viņi drosmīgi un apņēmīgi pārvar tuksnesi, mežu, kurā ieejot, tu tiec aizmirsts, pļavu ar saldi medainiem ziediem, kuru smaržu ieelpojot, tu aizmiedz. Viņi pārvar okeānu, uzmin mīklu, lai lauztu burvestību kādai neatklātai salai, un nokļūst pie Kžāras upes, kas tek atpakaļ, augstu kalnos, līdz izsīkst.

Šo grāmatu man ieteica, lai es “ierakstītos” lasītāju klubiņa jūnija tēmā par ceļojumu, tomēr man gāja pārāk ilgi, un es līdz tikšanās reizei nespēju tikt līdz galam. Grāmata ir viegla un jauka, bet man tomēr pārāk brīnumaina, un lasīt turpat 260 lapaspuses pasakas man bija par grūtu.
Šeit atrodami divi stāsti – viens ir Tomeka ceļš līdz Kžāras upei, un otru ir uzrakstījusi Hanna, tādējādi kopā veidojot skaistu zīmējumu, kā puisis un meitene mēro ceļu viens pie otra.

“Redzi, Tomek, es vairs nekam nederu. Mani kauli sāp. Es jutīšos daudz labāk tavās atmiņās, nekā sēžot šeit, šajā būdelē, mūžīgā caurvējā. Un ja jau esam sākuši par to runāt, es tev kaut ko pateikšu. Kad es nomiršu, Tomek, paraudi mazliet, ja citādi nevari, taču, es tevi lūdzu, ne pārāk ilgi. Varbūt tu laiku pa laikam apraudzīsi manu kapu, tomēr ņem vērā, ka manis tajā nav. Ja gribēsi mani redzēt, paveries apkārt. paraugies uz vēja aijātiem koku zariem, uz lāmu, kurā slāpes remdē zvirbulēns, uz draisku kucēnu, un tur tu mani ieraudzīsi, Tomek.”

Iespējams, šī pasaka būtu interesanta, lasot to vakaros kopā ar bērniem, bet otro reizi es neesmu gatava šo lasīt.