“Ja gribi dzīvot, – pamēģini slīkt.”

Andri Buli sagribējās izlasīt saistībā ar viņa jau 2020. gadā izdoto dzejas krājumu “Erotērika”, kuru tā arī savās bibliotēkās neesmu sagaidījusi. Tomēr tā kā ar nolūku šajā gadā gribu aktīvāk lasīt tieši dzejas krājumus, beidzot paņēmu vismaz kādu no viņa “vecajiem” darbiem.

“Noticēt izvēlas dvēsele, un to apdraud
tikai fiziskā atkarība. Spēja runāt nenozīmē
spēju saprast. Spēja saprast nenozīmē
atļauju ietekmēt citus.”

Šī ir maza grāmatiņa, aptuveni 60 lapaspušu biezumā, un prasa pāris minūtes, lai izlasītu. Nekas īpašs, nekas tāds atmiņā paliekošs. Tomēr ar dzeju jau tā ir – vai nu tā ar tevi rezonē, vai nē. Vai nu tev gribas šo darbu paturēt ilgāk, izlasīt vēlreiz, pajust dziļāk, vai – galīgi nē.
Man dzeja tomēr asociējas ar pantmēru, atskaņām un mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem, kuru šajā krājumā vai nu nav, vai vienkārši ir no citas “galaktikas” un absolūti mani neaizskar. Tas gan nenozīmē, ka es nelasīšu “Erotēriku”, ja man radīsies tāda iespēja.

“Reklāmas sauciens aicina dzīvot,
Reālās ziņas – baidīties.
Nakts moto ir izvēlēties.”