Kārlīša vecākiem mājās ir vecas klavieres, kuras nekad nav spēlētas, un centieni dēļu novirzīt mūzikas virzienā arī neizskatās iespējami, tāpēc viņi nolemj tās atdot bērnudārzam, kuram tieši šobrīd jāiztiek ar sintezatoru, jo kārtīgam insturmentam nauda nav iedalīta. Bērnudārza mūzikas skolotāja ir sajūsmā, Kārlīša vecāki arī – priecīgi, ka beidzot tikuši “no tā krāma” vaļā. Tomēr, saskaņojot papīrus, lai bērnudārzs oficiāli varētu klavieres pieņemt, augstākās instancēs “atklājas”, ka dāvinātājs ir Kārlīša tētis, un tāpēc veidojas interešu konflikts (likums nosaka, ka šādā gadījumā visticamāk bērnudārzā pret Kārlīti sāks daudz labāk izturēties nekā pret citiem bērniem) un klavieres pieņemt nedrīkst.
Es lasu un gribu piezvanīt savas meitas bērnudārza audzinātājai – cik ļoti šis viss ir birokrātiskā patiesība un cik tomēr maķenīt piepušķots. Jo, ak, Kungs, mani jau kaitina tos neskaitāmos papīrus ik gadu parakstot, ka es piekrītu, ka es akceptēju, ka es atļauju – ēst, spēlēties, braukt ekskursijās, fotografēties, tuvumā kaut kam atrasties, bet ja vēl tik daudz visādu noteikumu, regulu, kārtības ruļļu un pareizo pieeju dokumentu ir bērnudārza vadības kompetencē, tad man jāsaka vēlreiz – ak, Kungs, uz kurieni mēs ejam!
Piedevām Kārlīša mamma Linda ir deputāte, un tas vien jau ir aizdomīgi un izgaismo visas iespējamās korupcijas līnijas.
“Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav. Pēc definīcijas – ar puķu poda jeb, precīzāk, kukuļa palīdzību tu būsi nelikumīgi vairojusi savu un savas ģimenes labumu.”
Kā izskatās, autors vēlējies birokrātiju iezīmēt ne tikai bērnudārzā, bet vispārējā kontekstā, tāpēc papildinājis vienkāršo stāstu ar izmeklēšanas notīm. Kārlīša tētis Indulis nākamajā dienā ieraduma spēkā savā dzīvoklī atspiežas pret klavierēm, kuru vairs nav, neveiksmīgi nokrīt, atsit galvu pret galdiņu un bezsamaņā tiek ievietots slimnīcā. Policija izvirza hipotēzi, ka vainīgā ir Linda, un tā rezultātā viņa zaudē uzticību politikā. Tomēr, manā skatījumā, pievēršanās šīm lietām pārāk sadrumstalo stāsta galveno virzību un rod mākslīguma un uzspēlētības sajūtu. Kamēr, lasot tieši bērnudārzā notiekošo pusi, mani pārņem īstas skumjas.
“Arī Fizisko personu datu apstrādes likumu Gunita neaizmirsīs un izdrukās visas divdesmit divas lapiņas par “Ezīšu” grupiņas ekskursiju uz Botānisko dārzu. Tās jādod parakstīt katram vecākam atsevišķi, jo vienotu sarakstu uz vienas lapas vairs taisīt nedrīkst, lai viņi nevarētu identificēt cits citu, lai neuzzinātu citu fizisko personu datus, tas ir, vārdu un uzvārdu, lai nevarētu iegūto informāciju izmantot ļaunprātīgos nolūkos.”
Kas notiks ar klavierēm? Vai Linda un Indulis ņems tās atpakaļ? – Protams, nē. Pakonsultējoties vairākās vietās, pāris dienu laikā iespējams nokārtot papīrus “pareizi”, lai mūzikas skolotāja varētu tās turpināt spēlēt bērniem mūzikas nodarbībās.
Laime Lasa 