“Vai jūs gribat uzrakstīt grāmatu? Sacerēt dziesmu? Uzņemt filmu? Apgleznot māla traukus? Iemācīties deju? Izpētīt nepazīstamu zemi? Vai varbūt gribat uzzīmēt dzimumlocekli uz savas istabas sienas? Dariet to. Kāda kuram bēda? Tādas ir jūsu kopš dzimšanas piešķirtās cilvēka tiesības, tāpēc dariet to ar līksmu sirdi. Protams, ņemiet to nopietni – bet neņemiet to nopietni.”

Par šo grāmatu es uzzināju no kādas draudzenes, kura atsūtīja vāka foto ar parakstu – “Šitā grāmata ir riktīgi par to, kā tu dzīvo, ļaujot izpausties savam radošumam.” Teikšu godīgi – dzirdēt savu vārdu kopā ar radošumu vienā teikumā man bija liels pagodinājums. Es esmu tā, kas jau kopš Padomju skolas skaidri zinu, ka manas matemātiķa smadzenes nav radītas radošumam. Ha, hā! Bet nē. Izrādās es māku arī zīmēt. Un izrādās es māku notvert dziesmas un pieradināt tās savam izpildījumam. Un kā vēl izrādās – radošums nebūt neaprobežojas tikai ar komponistiem un māksliniekiem.

Elizabete Gilberta, romāna “Ēd, lūdzies, mīli” autore, brīnišķīgi apraksta savu stāstu – kā sapņot un būt neatlaidīgam, lai piepildītu savu sapni, tomēr nekad, nekad neuzlikt radošumam pienākumu apmaksāt rēķinus. Viņa apgāž stereotipu, ka labs dzejnieks var būt tikai kārtīgas ciešanas dzīvē piedzīvojis un izcils mūziķis ir tikai tad, ja lieto narkotikas vai alkoholu. Viņa arī neuzskata, ka radošumu mācīties skolā ir vērts, it īpaši, ja par to jāmaksā kredīta cienīgi naudas apjomi. Jo mēs katrs esam radoši. Mēs varam līmēt uzlīmes savā burtnīcā, stādīt puķes un kokus dārzā, dziedāt, dejot un taisīt trikus uz divriteņa vai pat audzēt kazas – tas viss ir radošs process, un katru no mums reizi pa reizei apciemo IDEJA kaut ko uzsākt. Mūsu uzdevums ir vienkārši būt brīvam, teikt tai – paldies, ka pie manis atnāci -, un likt to lietā. Ja tu pēkšņi gribi kaut ko rakstīt, paņem zīmuli un raksti. Tagad! Tev nav ne jausmas, kur tas tevi aizvedīs. Neplāno neko, vienkārši izbaudi šo procesu, “jo radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai”.

Izlasot šo grāmatu, es teikšu, ka manai draudzenei savā ziņā ir taisnība. Es pēdējā laikā esmu diezgan atvērta jaunajam. Man nav jākļūst par dziedātāju, lai paņemtu ģitāru un iemācītos pirmos akordus. Un man nav jāpārdod mākslas darbi par simtiem eiro tikai tāpēc, ka man gribas tos uzzīmēt. Un tas ļoti atbrīvo mēģināt un radīt.

Uz beigām šī grāmata mani tomēr nogurdināja. Kā bieži ar šādām pašpalīdzības vai iedvesmu grāmatām, man kādā brīdī sāk šķist, ka viens un tas pats maļas uz riņķi, un es vairs nejūtu dzirksteli ar šo darbu. Es gan tiku līdz beigām, tomēr gribu jūs iedrošināt vismaz sākt lasīt – ja kādā brīdī jums apniks, jūs vienalga būsiet ieguvējs.