Latviešu erotiskā dzeja

“Lūpas ar lūpām, mēle ar mēli – ar krūšu galiem, klēpis ar klēpi dejo. Tad pēkšņi
mēs esam viens vienīgs auglis –
kas ienākas – kas ienākas – un krīt.”
Mīlnieku dejas / Gunars Saliņš

Pavisam nejauši man izdevās izlolot sen klusi sapņoto – piedalīties īstā grāmatu klubiņā. Jāsaka godīgi, ka es reiz jau ko tādu biju mēģinājusi savā pierīgas bibliotēkā, tomēr tur savos trīsdesmit piecos gados biju gandrīz divreiz jaunāka par pārējām dalībniecēm, tāpēc savā ziņā tajā pulciņā es biju “meitenīte”, kurai tika piešķirtas privilēģijas pastāstīt, kā konkrēto grāmatu saprot “jaunā paaudze”. Tātad pavisam nejauši es atradu domubiedrus, kas, kā izrādās, jau kādu laiku reizi mēnesī tiekās zoom platformā, lai pārrunātu kādu grāmatu/ tēmu literatūrā. Šodien bija mana pirmā reize, un es sāku uzreiz ar karstām tēmām – pikanta literatūra.

“nu lūk pašā vidū – pietiek rāmi pa maliņu
mana mēle uz tavas atrod kaifīgu saliņu
manas lūpas izlūko tavus krūšu tornīšus
mani pirksti apakšas stāvos grib uzspēlēt morīšus”
/Jānis Kākulis/

Jāsaka, ka es diezgan daudz erotiskā gala grāmatu jau esmu lasījusi. Un es teikšu skaļi – mani saista šāda literatūra. Man patika Greja nokrāsu biezās grāmatas, kuras, ienākot Latvijas plauktos, izraisīja e-grāmatu pirkšanu (lai noslēptu, ko īsti lasām), man patika pajust arī Karīnas Račko pārāk pasakām līdzīgos darbus (izmantojot Ingas Grencbergas vārdus), es raudāju lasot Rupi Kaur intīmās rindas. Man patīk EROTIKA, un man patīk, ja autors spēj mani iekvēlināt tikai ar vārdiem vien (šeit var iepazīties, kur kaut kas pikants atrodams no mana lasītā). Tomēr, lai jau pirmajā tikšanās reizē es nesāktu šmaukties, tā teikt, paņēmu bibliotēkā šo latviešu erotiskās dzejas grāmatu NAKTS ROTAĻAS.

“Kauns stāstīt,
Bet tā tiešām bija.
Mēs toreiz rumu dzērām,
Ārā lietus lija,
Tu mani gribēji,
Es teicu – nē,
Bet rums un lietus lija,
Līdz rokas atkusa
Un smalkus tīklus vija.
Nakts karsti sprēgāja…”
/Raimonda Vazdika/

Šis ir 2004. gadā “Atēnas” izdots dzejas sakārtojums, kurā iekļauti piecdesmit dažādu paaudžu latviešu dzejnieku simts dzejoļi. Kā minēts uz pēdējā vāka – vairākiem autoriem izvēlēti dzejoļi no agrāk nepublicētiem manuskriptiem vai vēstulēm. Sākums ir lēns, manai ritma izjūtai, manai valodai nesaprotams un neuztverams. Iespējams, tas ir tāpēc, ka gadsimts cits. Bet jo tuvāk pēdējam vākam, jo vairāk sajūtu rosinoši un mēles kairinoši ir šie dzejoļi. Jo vairāk es tajos spēju identificēties, spēju iedomāties, ka tie rakstīti ar manu roku vai man.

“Viss ir
erotika, un tie, kam nav sava
auto, sauks tevi staigāt naksnīgās liedaga
vēdās, un tie, kas negudro
dzejoļus, sacīs: “Nu, paguli taču šonakt pie
manis,” un tie, kam kauns pacelt Tavus rūtainos
brunčus, to vietā pacels uzaci
augšup, un šis arī ir
veids, kā daba svin savu
uzvaru.”
Grēksūdze /Olafs Stumbrs/

Dzeju vienmēr ir vērts lasīt, ne tā? Mēs pārāk maz runājam par seksu, par erotiku, par kaisli, pārāk maz to verbalizējam pat sarunās, normālos teikumos. Jābūt tomēr kam vairāk par parastu cilvēku, lai varētu nevulgāri erotizēt dzejā. Ne tā?