“Novembris ir mūžīgs, dzīve ir gandrīz skaista, atmiņas ir strupceļš.”

Smagu bērnību izjutusi, Violeta izaug par skaistu un dziļu sievieti un apprecas, meklējot bērnībā nepieredzēto mīlestību. Ir pagājis ilgs laiks, pieņemot savu vīru tādu, kāds viņš ir, savu dzīvi, kāda tā veidojusies, neko nepieprasot, neko būtisku nealkstot. Tagad viņa strādā par kapsētas pārzini mazā pilsētiņā, pazīst kapos katru taciņu un ir pierakstījusi dažus teikumus par katrām bērēm, kurās bijusi klātesoša. Sieviete, pie kuras ienāk pēc mierinājuma. Pēc glāzes tējas vai kā stiprāka. Galvenokārt – pēc kāda, kuram izstāstīt.

Šis ir stāsts par sērām pēc bērna zaudēšanas un to, kā atšķirīgi cilvēki atšķirīgi tās uztver, piedzīvo un rīkojas. Šis ir stāsts par pazaudētām mīlestībām un arī par atrastām, aizliegtām, sāpju pilnām, kad tās sastopas ar realitāti, ar to, ko mēs saucam par dzīvi. Šis ir, manuprāt, pārāk vieglā formātā uzrakstīts stāsts par īsto mīlestību, kas nav tavs vīrs vai tava sieva, un par izvēlēm, kuras mēs izdarām, ciešot par tām, nedrīkstot tās piedzīvot, vai, tieši otrādi, piedzīvojot tās. Un galu galā šis ir brīnišķīgs stāsts par pieņemšanu, par dažāda veida citu cilvēku rīcību pieņemšanu, tās integrējot savā dzīvē. Ļoti bagātīgs stāsts, ļoti aizraujošs. Gan interesantā veidā uzrakstīts, gan dziļi ievelkošs.

Viena no tām grāmatām, par kurām es apskaužu tos, kas šo vēl nav lasījuši.