Šo grāmatu es izvēlējos lasītāju klubiņa “Zoom lapaspuses” maija tēmā “Pavasaris”. Un vēl arī tāpēc, ka man patīk tās grāmatas, ko tulkojis Dens Dimiņš. Islandieši raksta kaut kā atšķirīgi, un parasti ir ļoti aizraujoši lasīt šos stāstus. Bet šoreiz pēc izlasīšanas es nespēju pateikt, kas man Rabarberu stāstā patika vai nepatika. Un vai tur vispār bija kāds stāsts?

Augustīne ir padsmitgadīga meitene, kas piedzimusi ar nefunkcionējošām kājām, kuru mamma ir atstājusi Nīnai, kamēr viņa pati apceļo pasauli, un kura reizi pa reizei atgriežas rabarberu laukā, kur viņa ir sākusies. Augustīne vāra rabarberus, iet skolā un pēta, cik minūtes mirst muša zem glāzes kupola. Reizi pa reizei viņu aizsūta pie kāda daktera, jo viņa “rēķina daudz labāk kā klasesbiedri”. Tomēr vispārīgi šī ir pavisam parasta ikdienas ieskice kādā nepieradinātā Islandes vietā, kalna pakājē, par kādu meiteni ar sapņiem.

“Ir ļoti maz tādu cilvēku, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc follijas krāsojuma.” “Cilvēkiem vispār prāts īpaši nenesas ne uz ko jaunu, tiklīdz viņi tiek pāri divdesmit trīs gadu robežai. Viņi vienkārši dzīvo savā rutīnā un ir gatavi tā pavadīt visu mūžu, līdz nāk kāds satricinājums.”

Runājot lasītāju klubiņā, mēs tā arī nenonācām pie secinājuma, kā šis stāsts beidzās. Tieši tik aptuveni nojaušams ir arī viss darbs. Es priecājos, ka, lai arī Augustīne ir invalīde, šis nav uzrakstīts tipiskajā latviešu manierē, cik gan grūta ir dzīve tādam bērnam, piedevām kopā ar ilgām pēc mammas, kamēr citas sievietes, ar ko sarunājāmies, atzīmēja, cik depresīva viņa tomēr ir bijusi, un visdrīzāk tāpēc viņu prātos šis stāsts beidzās pesimistiskā manierē. Es nezinu. Jūs arī varat izlasīt un tad man uzrakstīt – kā jums liekas – viņa noleca? Jo es tomēr, tomēr neredzēju cauri to melno tumsu. Tikai to nepieradināto laiku, kurš izaudzina skarbi spēcīgus cilvēkus.

“Nozīme ir ne tikai tam, kas notiek, bet arī tam, kas nenotiek.”