” – Dzīvē daudz kas atgadās, – es saku.
– Nejaušībām ir nozīmē, – viņš saka.”

Kad lasīšanas klubiņa pavasara mēnesī es runāju par “Rabarberu sarkanais”, kāda domubiedre ieminējās par šīs pašas autores brīnišķīgu grāmatu “Astoņu ziedlapu roze”. Un, protams, manai vēlami izlasāmo grāmatu kaudzītei visam pa priekšu iespraucās šis romāns. Pēdējā laikā es biju pārgājusi uz bērnu un jauniešu grāmatām, tā kā mana motivācija lasīt kaut ko pieaugušajiem domātu tvaikoja kā lietus lāses karstajā vasaras saulē. Tāpēc man ir liels prieks, ka tieši šī grāmata pie manis atnāca šai periodā – nekas ārkārtīgi sarežģīts, nekas mistisks, tomēr kaut kas neizprotami brīnumains atrodams šajās 250 ar astīti lapaspusēs.

Islandē dzimušam Amljotam Torim no mātes palikusi dziļa mīlestība un pieskārienu burvība dārzam un īpaši rozēm. Par spīti tēva centieniem likt skolā nopelnītās zelta liecības skaistos rāmjos pie sienas, tā cerot uz “kārtīgām” studijām augstskolā, Amljots divdesmit divu gadu vecumā, vēloties saprast savu sarežģīto dzīvi patiesāk, dodas uz kādu viduslaiku klosteri citā valstīt tāltālā nostūrī, lai atjaunotu tā rožu dārzu. Viņa ceļš ir visai ikdienišķs – atvadas, lidojums, auto īre un došanās dziļāk zemē ar to, un tiek piepildīts ar blakussēdētājiem, viesmīlīgiem saimniekiem, atmiņām par mīļo mirušo māti un zvaniem dzimtajā zemē palikušajam tēvam. Amljotam ir arī pusgadu veca meitiņa Flora Sola, kas gaismas apspīdēta radīta nejaušā dažu stundu kaislībā ar skaistu sievieti. “Tā gadās.”

Ļoti iespaidīga grāmata. Lai arī sižets šeit absolūti nav noteicošais. Tas ir kaut kāds jutekliskums, tīrība, vīrieša domāšanas anatomija. Tas ir stāsts par jaunu vīrieti, kurš absolūti nespēj sevi iedomāties dzīvojam kopā ar vienu sievieti līdz mūža galam, kura domas ir tikpat daudz miesiskas, cik rožu šķirņu pilnas, tomēr, veidojot attiecības ar bērnu, viņš ievēro, cik pilnīgs ir paša veselums, esot kopā ar savu mazo meitiņu un viņas māti.

Man arī patīk šī, nu jau iepazītā O. A. Olafsdotiras noslēpumainība. Jo stāsts nesākas, kā ierasts, no sākuma un nebeidzas, kad tiek pielikts punkts, un viss ir skaidrs. Šis ir tikai viens ceļojums Amljota dzīvē. Tas satrauc. Tas pamāca. Tas izjauc līdzsvaru un nostājas jaunā stabilitātē. Tomēr mums nav ne jausmas, kā tas beigsies. Un mums, lasītājiem, tas vienkārši jāpieņem. Ka dzīve nekad nav paredzama.

“Es prātoju, vai, pieņemot šo piedāvājumu, es ar kaut ko riskēju un vai tas pat varētu ietekmēt manus nākotnes plānus. Tie, kas iebrāžas tavā dzīvē tikai uz mirkli, nereti ir nozīmīgāki nekā tie, kas tajā sēž jau gadiem ilgi, esmu pieredzējis, ka dažādas sakritības un nejaušības var izrādīties viltīgas un liktenīgas.”