Jēkabs ir parasts puika, kurš piedzimis neparastā ģimenē – viņa vecāki neredz. Un tāpēc viņa mājās ir perfekta kārtība, ir maz mantu, un tāpēc viņa mājās ir klusums, gadiem nonēsātas drēbes un maz naudas. Jēkabs ir parasts puika, kurš nāk no citādas vides. No vides, kur viņš ved savus vecākus uz klases sapulcēm, kurš iet līdzi iepirkties un kurš REDZ ne tikai to, ko redzīgi cilvēki, viņš redz arī skatienus, līdzjūtību, ziņkārību, ieinteresētību, nožēlu. “Para nu, – mamma mani tausta, atvilkusi aizkaru, un pār viņas plecu es redzu pārdevēju, kura cenšas neuzkrītoši novērtēt, kā mēs abi tiekam ar visu gala. Nu re, pārdevēja ir no tiem, kuri nopēta tikai pēc tam, kad vispirms ir izlikušies, ka te jau nav ko pētīt…”
Ir aizraujoši lasīt šādu taustīšanos starp absolūtu tumsu un puikas skatījumu uz to, droši vien tieši tāpēc, ka ziņkārība spēlē savu lomu, nu, kā tas ir neko neredzēt ar acīm. Kā tas ir piedalīties sporta sacensībās absolūtā tumsā, kā tas ir spēt darīt tikai tādus darbus, kuros pietiek taustes iemaņu, kā tas ir, dzirdēt veikalā neiecietīgus komentārus par pārāk lēnu naudas skaitīšanu. Tomēr paralēli šim stāstam caurvijas daudz sāpīgāka nots – neredzīgie tiek rādīti kā neveiksminieki, izolēti, nekam nederīgi, un tieši tāpēc ir vajadzīgs Jēkabs – visu sapņu piepildījums.
“No pirmās klases mamma mācījās internātskolā – simtiem kilometru prom no mājām. Viena. Maza. Nu, tāda kā es. Bet citādāka, jo viņa jau no tā laika, no sākta gala zināja, ka viņai būs ģimene un būs bērns: dēls – Jēkabs – es. Viņa zināja, ka viņa būs laba mamma, vislabākā, burtiski ideāla mamma, un nekad nepieļaus tās kļūdas, kuras pieļāva viņas māte, tāpēc es zinu, ka mans uzdevums ir neizgāzt lielo plānu. man jāpanāk, lai mammas lūpas nevis sakniebtos aizkaitinājumā, bet automātiski vilktos smaidā, kad kāds par mani runā.”
Šo ļoti raksturo situācija neredzīgu cilvēku viesībās, kur Jēkabs, lai nesāpinātu mammu, klusu cieš, applaucējoties ar kafiju. Ir jāiztur. Tāda ir doma Jēkaba galvā. Jo tad viņš izpildīs savu pienākumu būt labam un kārtīgam, un mamma būs laimīga. Un šī stāsta nots mani iespaido daudz dziļāk par aklumu. Par to, kā mēs, vecāki, uzliekam smagu nastu saviem bērniem uz pleciem. Kā mēs nereti kaut ko sagaidām no viņiem un tad nesaņemam, un viļamies sevī kā neizdevušos vecākos, un pēcāk savas negācijas atkal nogrūžam bērniem. “Tu mani iedzīsi kapā!”
Man ļoti, ļoti patika šis stāsts. Tāds iejūtīgi stabils. Koncentrēts. Un lai arī tādu “notikumu” īsti šeit nav, kaut kāds citāds stāsts ir izstāstīts. Par to, ka var dzīvot arī tā. Un var izaudzināt bērnu. Un var pieaugt.
Laime Lasa 