“Lūk, mans noslēpums. Tas ir ļoti vienkārši: tā īsti redzēt var tikai ar sirdi. Būtiskais ir acīm neredzams. (…) Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, bet tev tā nav jāaizmirst. Tu uz visiem laikiem kļūsti atbildīgs par to, ko esi pieradinājis.”

Šo citātu, šķiet, reti kurš nezina no galvas, vai ne? Tomēr toreiz, skolas laikā, kad lasīju šo grāmatu, arī, kad man kāds puisis to rakstīja mīlestības vēstulē, es uztvēru daudz virspusīgāk, kā to sajutu ar sirdi, lasot šoreiz. Manam dēlam 7.klasē “Mazais princis” bija obligātā literatūra, un es teicu: “Hei, šī ir laba grāmata, ko palasīt vakara pasakas vietā visiem pirms miega!” Ak, cik daudzslāņains ir šis stāsts par Mazo Princi, par viņa Rozi un viņa Lapsu! Un es esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja izlasīt to atkal.

Apjaust, cik pieaugušo pasaules atšķiras no bērnu. Apjaust, cik Zeme ir liela un plaša. Un vientuļa starp citu. Apjaust, cik cilvēki ir dažādi. Šis man ir bijis brīnišķīgs ceļojums cauri lapaspusēm, pa vienai, divām nodaļām ik vakaru. Skaļā balsī. Un ikkatram vārdam uzreiz ir daudz dziļāka nozīme, kad tie atbalsojas manī pašā.

Ja neesat šo lasījuši (nevar taču būt, ka neesat lasījis “Mazo Princi”), jālasa obligāti. Bet ja esat, es ļoti iesaku izlasīt vēlreiz. Tagad. Ar pieaugušām domām un padziļinātām sajūtām.