Mazais lasis, atpeldējis no upes uz jūru, uzzina baumas, ka eksistē arī tāda lieta kā okeāns. Jā, citas zivis stāsta, ka tās ir viltus ziņas, ko izplata medūzas, bet Stasis grib ticēt, grib pārbaudīt savus spēkus, stājoties pretī briesmām, grib iepazīt nezināmo – okeānu. Un dodas ceļā.

Okeānā dzīvo visgudrākie un visstiprākie no lašiem, un tur nokļūst tikai visveiklākie un ātrākie, tā zina citas zivis stāstīt Stasim, tāpēc iesākumā Stasis nebūt nav priecīgs, ka uzrodas tāda, citiem šķietami savāda lasīte Judīte, ar ko viņš negribīgi piekrīt tālāk ceļot kopā.

Šī ir lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu žūrijas grāmata 9+ vecuma grupā, un mana jūtīgā deviņgadniece raudāja pie nodaļas par nežēlīgajiem cilvēkiem un viņu tīkliem, kas izvelk zivis un savāra tās zupā. Viņa teica, ka nekad, nekad, nekad vairs neēdīs zivis. Tomēr beigu beigās kāds labs cilvēks arī palīdz Stasim, un varbūt tas viņas apņēmību mīkstinās.

“Vislabākie laši nav tie, kas visstiprākie, ātrākie un gudrākie. Vislabākie laši ir tie, kurus tu mīli un kas mīl tevi.”

Labs koncepts stāstiņam, ko palasīt pa nodaļai, divām visiem pirms gulētiešanas, bet nu kopumā stāsts nu tāds – nekas īpašs, lai arī šur tur smieklīgs un šur tur nedaudz bēdīgs.