SMADZENES TAVĀ GALVĀ. CEĻVEDIS.

“Te, iekšā, ir tavas smadzenes. Un to, ka tev ir smadzenes, tu zini tikai tāpēc, ka tev ir smadzenes – te, iekšā.”

Bibliotēkas grāmata, kuru es mājās esmu turējusi ļoti, ļoti nepieklājīgi ilgi. Ceļvedis. Varbūt pat precīzāks vārds, lai arī drusku uzreiz biedējošāks būtu – enciklopēdija. Loti aizraujoši uzrakstīta – bērniem saprotamā valodā, un uz vāka arī minēts, ka domāta no 10 gadu vecuma. Tomēr 360+ lapaspuses? – Es, protams, saprotu, ka smadzenes – tas nav nekas vienkāršs un visdrīzāk par un ap to pētīšanu un iespējām varētu uzrakstīt vismaz vēl trīs šāda apjoma darbus. Bet pat mani šis viss vienā brīdī sāka garaikot. Pārāk daudz informācijas tāpat nevar uzņemt, un manas smadzenes paliek imūnas pret smadzeņu apgabalu nosaukumiem, atmiņu skrūvītēm un emociju atpazišanas veidiem.

Grāmatā tiek aplūkots ļoti plašs skatījums uz to, kas atrodams mūsu galvās un cik neizstāstāmi gudrs un apķērīgs ir mūsu organisms un mūsu datoriņš – smadzenes. Grāmatā stāsta par to, kā mēs augam un attīstāmies, kā veidojas atmiņas, kā rodas sadarbība starp kustībām un galvu un daudz, daudz citu tēmu. Tāpat autori pieskaras “citādām smadzenēm” un dzīvnieku smadzeņu daudzuma proporcijai pret ķermeni, kā arī pieskaras tam, kā atšķiras vīriešu un sieviešu smadzeņes. Tomēr, kā jau minēju iepriekš, – lai arī es to visu izlasīju (un darīju to diezgan garā periodā) – samērā maz no visa lielā apjoma ir palicis man atmiņā (varbūt nodaļu par atmiņu būs jāpārlasa vēlreiz 🙂 ).

Un visbeidzot viens citāts, kuru gribu īpaši uzsvērt (droši vien tāpēc, ka man pašai radošums šķiet viena no vissvarīgākajām mākām:
“Mēs varam sacīt (ar zinātniskām skumjām), ka skolai vairāk rūp konverģentā domāšana, formulu atkārtošana, nekā radošāka domas gaita. Daudzās valstīs skolēni vairāk stundu velta, risinot uzdevumus, uz kuriem jāatbild “pareizi” vai “nepareizi”, nekā vingrina radošumu nodarbībās, kurās māca, kas ir teātris, mūzika, deja, dzeja, tēlotājmāksla vai zinātniskie eksperimenti un kritiskā domāšana (kas noved pie jautājumiem “tiešām?” vai “varbūt ir kāds cits risinājums?”).”

Ir vērts šo grāmatu nevis paņemt bibliotēkā, bet turēt mājās un ļaut bērniem šad tad pāršķirstīt. To gan.