“Tu.. tu rīt atnāksi pie manis ciemos?” Tas ir stulbs jautājums, taču pieļauju, ka Rinalds jau ir pieradis pie tādiem.
“Stulbs jautājums!”
Cik stulba muļķe! Patiesībā es gribēju teikt, ka esmu ļoti nogurusi no šīm attiecībām. Ka gribu aiziet. Ka nemīlu viņu. Bet, lai to izdarītu, man kaut kā drusciņ pietrūkst. Spēka. Mērķtiecības. Drosmes. Pašpārliecinātības. Gribas.
Nu, labi, piekrītu, man pietrūkst daudz kā.”

11 stāsti par dažādām sievietēm. Par sievietēm, kuras bijušas labas. Paklausīgas. Kārtīgas. Paļāvīgas. Pakļāvīgas. Jo labas. Sievietes, kas audzinātas pieklājīgas. Un kuras dzīve izaudzinājusi būt ērtām. Tie ir stāsti par sievietēm, kuras dažādu iemeslu dēļ nav iemācījušās, ka drīkst teikt arī NĒ.

Pavisam tuvu šai grāmatai es noklausījos arī raidieraksta MUŠA piekto epizodi – tik ļoti pēdējais stāsts sasaucas ar šo grāmatu, ka man grūti galvā to atdalīt. Tā ir realitāte. Šīs Agneses Zarānes sievietes, ja arī ir izdomātas, noteikti atrastos tepat, mums blakus. Tā ir skarba realitāte. Mēs, pieaugušās sievietes, esam tā audzinātas – salikt kājas kopā pareizi, atbildēt uz jautājumiem pareizi, nerunāt, kad nejautā, jo tā ir pareizi. Rūpējamies. Uzņemamies. Pakļaujamies. Mīļā miera labad. Jo pareizi. Jo laba meitene.

“Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīļiīlu!”
“Es saprotu, Evi. Vienkārši palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši.” Marika noglāstīja māsas muguru.

Katra stāsta sākumā ir… (Kas tas ir? – Dzeja?) Ļoti patīk, kā šīs rindas rada sajūtu, noskaņu, kas iepludina nākamajā stāstā.
“Bērniņ
lai nostātos vienā rindā ar pieaugušajiem
tev būs jālien caur svešu cilvēku sapītu sietu”

Man patika šī grāmata. Tāda reāla. Nepārspīlēta. Tomēr, ja nu kas tieši tev norezonē savā dzīvē, var gadīties dikti sāpīga. Ja man kas jāpiemin, kas nepatika, – Babeņa ir tik ļoti latgaliska, ka es nesapratu. Nu, neko. Varbūt nevajadzēja.