“Debesis pelnos” ir otrais sensacionālās rakstnieces Karīnas Račko romāns ar līdzīgu galveno vadmotīvu – erotiku un mīlestību – kā pirmajā darbā “Saplēstās mežģīnes”, par ko jau rakstīju iepriekš. Loģiski tikai, ka, iepazīstoties ar visnotaļ raito stāstījumu pirmajā darbā, vajadzēja izlasīt arī šo.
“Mums visiem vajadzētu iemācīties pieņemt to, ko nevaram mainīt. Un prast atšķirt to no lietām, kuras ietekmēt ir mūsu spēkos. Tas jau ir pats sarežģītākais – nepadoties, tomēr saprast, kad ir pienācis laiks palaist vaļā.”
Vanesa Grīnerte, izlauzusies no laukos iemantotā trūkuma un bezcerības, sāk studēt žurnālistiku Rīgā un, lai tur izdzīvotu, paralēli mācībām centīgi strādā par oficianti. Otro kursu beidzot, viņa kopā ar draudzeni nolemj nedaudz pasvinēt vasaras sākumu, un tajā vakarā viņas redzes lokā nonāk alfa tipa vīrietis – Stefans Bergs – pašpārliecināts, pār-izskatīgs, ar degošu seksualitāti un, acīmredzami, absolūti citu ierindu cilvēks. Un viņi saskatās. Vienu mazu mirkli. Lai uzplaiksnītu uguns.
“Tieši kaislība ir virzītājspēks, kas liek pasaulei griezties. Kaislība. Nevis mīlestība.”
Tā vienmēr viesnīcu ķēdes magnāta dzīvē ir bijis – atraktīvs sekss ar brīnumjauku meiteni, lai to pēc tam aizmirstu. Bet šoreiz pat pieredzes bagātā Stefana dzīvē notiek kaut kas nekontrolējams – viņa sarkastiski nocietinātā sirds un dvēseles rētas pēc zaudējuma pagātnē nespēj pretoties Vanesas vieglumam, tiklumam un “baltumam”, un viņš sāk iemīlēties.
“Komunikācija – īsta, reāla komunikācija un tās acīmredzamais trūkums -, ļoti iespējams, ir viena no nopietnākajām divdesmit pirmā gadsimta problēmām. Cilvēki nesarunājas viens ar otru, bet, ja arī runā, tad galvenokārt paši par sevi, aizmirsdami par nepieciešamību ieklausīties un sadzirdēt.”
Stāsts patiesībā nav nekas jauns – kāds kādam kaut ko noklusē, kāds kaut ko pārprot, kaut ko pieviļ, piemāna, noslēpj, un no tā rodas milzum daudz ciešanu dzīvēs, kur tādām nevajadzētu būt. No otras puses, nepārdzīvojot sirds sāpes, mēs arī neapjaušam mīlestības dziļumu, tāpēc tikai loģisks (un absolūti prognozējams, diemžēl) ir sižeta pavērsiens. Tāpat sarūgtinoši, bet nepamet sajūta, ka reālajā dzīvē tā nenotiek. Jā, es ticu attiecībām ar savstarpēji dzirksteļojošu uguni, ko nespējam kontrolēt par spīti ciešanām. Jā, es ticu tādiem super iekārojamiem pašpārliecinātiem vīriešiem. Un, jā, es ticu, ka ir tādas jaunas, nevainīgas, nesamaitātas skaistules, kas tic romantiskai un laimīgai mīlestībai mūža garumā. Bet es neticu tik baudkāram seksam jau pirmās pieredzes reizē. Un, kas daudz būtiskāk, es neticu, ka tas ir tik vienkārši – ka pietiek būt jaukai, pietiek mīlēt nesavtīgi un no sirds, lai tik viegli dziedētu rētas, kas gadiem pārklājušās putekļiem.
Ak, jā. Un vienmēr šādu romānu pēdējās lapaspusēs, kur rotājas teikumi par kāzām, es domāju – kas reālajā dzīvē viņus sagaida pēc gadiem diviem, trijiem vai pieciem. Godīgi? – Es neticu, ka “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”.
Laime Lasa 