Emocionālās inteliģences definīcija:
1. Savu emociju apzināšanās.
2. Emociju apvaldīšana.
3. Pašmotivācija.
4. Svešu emociju atzīšana.
5. Savstarpējo attiecību uzturēšana.
“Un ja nu man vajadzētu nosaukt divas morālās īpašības, kas mūsdienu cilvēkam nepieciešamas visvairāk, tad tās būtu savaldīgums un līdzjūtība.”
Šo grāmatu man izdevās rindā sagaidīt tieši pirms ārkārtas situācijas sākuma, tādējādi varu saukt sevi par ieguvēju, jo pilnīgi oficiāli drīkstēju to izlasīt ne tāpēc, ka termiņš spiež, bet tā dziļi un pamatīgi, ar kārtīgu iedziļināšanos, iztirzāšanu un būtiskā izrakstīšanu personiskiem pierakstiem.
“Empātija balstās uz sevis apzināšanos; jo labāk mēs izjūtam savas emocijas, jo skaidrāk nojaušam citu cilvēku izjūtas.” Ir ļoti viegli iet pastaigā ar bērniem un uz smilšu kastes stūra lasīt romāniņu, savukārt šī izrādījās pārāk zinātniska literatūra (balstīta uz virkni pētījumu, kas publicēti ar atsaucēm), kas smalki izskaidro gan sadzīvi, gan emocijas, gan smadzeņu darbību. Tādējādi bija ļoti grūti “ielasīties”, it īpaši pirmajā nodaļā, kas manam parastajam prātam bija pārāk medicīniska, un arī otrajā nodaļā, kur, savukārt, vairāk labuma būs jau psiholoģijas zināšanas apguvušajiem. Bet kad beidzot tiku līdz strīdiem un to risināšanai ar laulāto, konkrētām situācijām, kā bērni automātiski pārstrādā savas emocijas, kā arī dažādiem piemēriem, kā atbilstoši vecumam tās mācīt, jau daudz dziļāk ar apziņu pieslēdzos šai mācībai.
Šī ir grāmata, kas runā par dusmām, par strīdiem, par depresiju un slimībām, par emocionāliem ēšanas traucējumiem un saskarsmes iemaņām. ŠĪ ir grāmata, kas ierāda dažādus veidus, kā attīstīt savu un bērnu emocionālo inteliģenci, un vairākkārt pierāda, kāpēc ir tik svarīgi savas emocijas apzināties.
Lai arī parasti es šādi nedaru, šoreiz zem īsā apraksta par galveno, pievienošu sev būtiskākās lietas, ko atcerēties un ko izlasot, iespējams, arī jūs nolemsiet iepazīties ar šīs grāmatas saturu, jo, kā atzīst autors: “Emocionālās saskarsmes iemaņu trūkumi ir novēršami, tā kā mūsu galvas smadzenes ir ārkārtīgi plastiskas un vienmēr apgūst ko jaunu.”
***
Depresijā.
“Pārdomas un raizes par sevi pašu veicina depresiju, bet palīdzība un empātijas izrādīšana cilvēkiem, kuriem ir savas ciešanas, liek mums aizmirst mūsu raizes. Pētījumos atklājies, ka nesavtīga ziedošanās labdarībai ir viens no iedarbīgākajiem depresijas kliedēšanas veidiem.”
Ēšanas traucējumi
“Lielākā daļa bērnu iemācās atšķirt savas sajūtas un pateikt, vai viņi jūtas garlaikoti, dusmīgi, nomākti vai izsalkuši – tā ir viena no emocionālās mācības pamatiemaņām.” Kādā pētījumā atklājās, ka meitenes ar ēšanas traucējumiem var sastrīdēties ar savu draugu un, nespējot saprast, kas ir tas, ko viņas izjūt, pārdzīvo brāzmainu jūtu uzplūdu un nezina, kā ar to tikt galā. Tad viņas iemācās uzlabot pašsajūtu, ķeroties pie ēšanas. Vēlāk meitenes, lai apvaldītu savas juceklīgās emocijas, ķeras pie atteikšanās no ēdiena – tādējādi iegūstot apziņu, ka vismaz nedaudz spēj ietekmēt šīs pārvarīgās jūtas.
Vientulība
“Divu gadu desmitu laikā veiktajos pētījumos, kuros piedalījušies vairāk kā 37000 cilvēku, pierādījies, ka atrautība no sabiedrības – apziņa, ka jums nav neviena, ar kuru dalīties savos pārdzīvojumos vai sirsnīgi aprunāties, – divkāršo iespēju saslimt un pat nomirt.”
Strīdēties gudri
“Psihologs Haims Ūino, pirmais efektīvas saziņas programmu izstrādātājs, iesaka sūdzības paust pēc formulas XYZ: Kad tu izdarīji X, tas man lika justies Y, un es vēlos, kaut tu labāk būtu darījis Z. Viens no efektīvākajiem paņēmieniem, kā likvidēt konfliktu, ir darīt partnerim zināmu, ka jūs spējat saprast viņa viedokli un ka tas var būt pamatots, lai arī jūs tam nepiekrītat.“
Sarunas nozīme dažādiem dzimumiem
“Tā kā meitenes iemācās runāt daudz agrāk nekā zēni, tad viņas prot daudz labāk attēlot vārdos savas emocijas. Drīz vien kopīgās rotaļās redzamas pirmās būtiskās atšķirības – meitenes sadalās mazās grupiņās, cenšoties pēc iespējas samazināt naidīgumu un veicināt kopdarbību, turpretī zēni rotaļās lielās grupās, uzsvaru liekot uz savstarpēju sacensību. Kad kādam tiek izdarīts pāri un spēle izjūk, ja cietušais ir zēns, pārējie gaida, ka viņš paies malā, beigs raudāt un normierināsies, lai varētu turpināt piedalīties spēlē. Savukārt, ja tas pats atgadās ar meiteni, visas steidzas pie savas raudošās draudzenes, lai mēģinātu viņu nomierināt. Šī atšķirība zēnu un meiteņu uzvedībā pēc Hārvarda Universitātes līdzstrādnieces Kerolas Giliganas domām iemieso būtiskāko atšķirību starp dzimumiem: zēni lepojas ar savu patstāvību, neatkarību un izturīgumu, turpretī meitenes saredz sevi kā daļu no lielākas grupas, kuras locekļus vieno ciešas emocionālas saites. Tādējādi zēni baidās no visa, kas varētu apdraudēt viņu neatkarību, bet meitenes – no tā, ka viņu draudzība varētu izirt. Šis atšķirīgais skatījums nozīmē, ka pieauguši vīrieši un sievietes no sarunas ar savu partneri sagaida kaut ko pilnīgi pretēju: vīrieši tiecas apspriest dažādas lietas, bet sievietes meklē emocionālu saskari.
Metodes bērnu vecākiem.
“Mātes, kuras, labu gribēdamas, cenšas pasargāt savus viegli uzbudināmos mazuļus no vilšanās un sarūgtinājuma, tikai pavairo bērnu nedrošību un panāk gluži pretēju efektu. Citiem vārdiem sakot, centieni bērnu pasaudzēt atņem viņam iespēju iemācīties nesatraukties nezināmā priekšā un līdz ar to kaut mazliet mazināt bailes.”
“Pirmās klases skolēni sasēžas aplī un ripina emociju spēļu kauliņu, uz kura rakstīti tādi vārdi kā skumjas vai satraukums. Bērni pēc kārtas apraksta tās reizes, kad izjutuši minētās emocijas, un šis vingrinājums palīdz viņiem atrast ciešāku saikni starp savām jūtām un vārdiem.”
“Izsaucot piektās klases skolēnus, viņi atbild nevis ar bezpersonisko “Šeit!”, kā tas pieņemts parastās skolās, bet gan ar skaitli, kas norāda viņu pašsajūtu; vieninieks nozīmē sliktu, desmitnieks – lielisku garastāvokli.”
Laime Lasa 