Vongezers. Vieta, uz kurieni Tu brauc, lai paliktu dzīvs. Lai nesaslimtu ar mēri. Nu, labi. Ziņās tu dzirdi, ka cilvēki slimo. Mirst. Kaut kur Maskavā. Bet tad, izrādās, ka tu esi tam visam pa vidu. Tev tur ir cilvēki. Maskavā. Un slimības vilnis tūlīt gāzīsies tev pāri. Bēdz! Tev pasaka to priekšā. Un tu savāc mantas, nopērc konservus, piepildi benzīna kannas un brauc uz Vongezeru. Sākumā gandrīz kā ekskursijā. Bet jo ilgāk tu brauc, jo skaudrāk apjaut, kā izmisums pārvērš cilvēkus. Arī tevi. Kad tu izvēlies. Kad tu nobīsties. Kad tu saproti, ka noteikti nomirsi. Ja tev paveiksies, un tas nebūs šodien, tad rīt. Tu ceri taču līdz pēdējam, ka paveiksies. Tu izmisīgi centies nedomāt par to, ka tur, galā, Vongezerā, tevi arī var sagaidīt slimība. Jo tik daudz spēka tev nav. Patiesībā tev jau sen tāpat vairs nav spēka. Tu saod rūpīgāk. Tu dzirdi lēnāk. tu redzi skaidrāk. Ne tikai tālāk ceļā, bet arī dziļāk cilvēkā. Un kurš ir tas brīdis, kad tu pārstāj būt cilvēks. Un kļūsti par izdzīvotāju…
Ļoti!
Laime Lasa 