“Pirmoreiz, kad turēju tevi cieši apskautu, vēl neviens nezināja, kas tev kaiš. (…) Tu ieslīdēji manī, un es tevi pieņēmu. Un redzēju, kas notiek tavā ķermenī. Lielais sprādziens tevī, Ben. Dzirksteļu un liesmu uguņi, elektriski zili zibeņi un beidzot indīgi dzeltenas matērijas mākoņi izplatījās tavās asinīs. Tev tik ļoti, ļoti sāpēja. Bet es arvien vēl turēju tevi un pieņēmu tavas sāpes. Lēnītēm nomierināju tevi. Tu aizvēri acis, un es piepildīju mūs abus ar gaismu un spēku.”

Miriela ir piecpadsmitgadīga meitene ar neparastām spējām un, lai arī neviens netic šādām “muļķībām”, viņa mēģina palīdzēt savam mazajam, slimajam brālītim Benam. Tomēr slimība saēd mazo puisīti arvien vairāk. Arvien spēcīgāka ir tumsa, un arvien retāk Miriela spēj tikt brālītim klāt. Tikmēr mamma un tētis, mūždien rūpēs par mazulīša veselību, mūždien noguruši no negulētām naktīm brālīša kliegšanas dēļ, nespēj ikdienā atrast laiku un telpu būt blakus arī meitai. “Vai nevari atstāt mammu mierā? Tu ar savu brēkšanu aizņem tik lielu vietu, ka neviens cits nevar ne paelpot.” Tomēr mīlestība un saikne ar brālīti ir krietni stiprāka par egoismu, un vairāk par visu Miriela tikai grib atgūt saikni, atgūt iespēju Benu stiprināt un piepildīt viņu ar veselību un gaismu.

Paralēli brālīša slimībai meitenei ir arī jāmācās. Un jāsatiek sava vecuma cilvēki – jādraudzējas. Tomēr viņa atrod saskaņu ar Liku, par kuru “jaukie” pilsētiņas puiši saka: “Turies pa gabalu no tā tur! Tici man, viņš ir pats Sātans!” Kas īsti ir Liks, kuram nodegušās mājas bēniņos pie sienas tiek piesisti asiņaini putni un kurš lasa domas no attāluma? Liks, kurš patiesi ir noslēdzis vienošanos ar melnajiem spēkiem, ir vienīgais, ar kuru meitene jūt saikni, jo beidzot ir kāds, kurš viņai tic.

Reizēm ir grāmatas, kuras ļoti, ļoti negribas, ka beidzas. Šī ir tāda. Tik ļoti reāla. Tik ļoti mistiska. Tik ļoti patika. Iesaku, iesaku.