Ārstu romāns. Tā rakstīts uz vāka. Tomēr sievietes – ārstes lomu es šeit redzu ļoti pastarpināti. Šis ir stāsts par to, kā pusmūžā sieviete un vīrietis, sieva un vīrs, dzīvo katrā mājas galā, satiek labi, bet tā arī nesatiekas viens pie otra. Un tad it kā pavisam nejauši uzrodas kāds cits. Kāds bijušais puisis vēl no jaunības laikiem. Tikai papļāpāt internetā. Tikai satikties uz kafiju. Beidzot sajusties dzirdētai. Beidzot sajusties kārotai. Mirstot iekšēji vainas sajūtā, tomēr nespējot pretoties dzīvei. Oficiāli – krāpšanai.

“Agrāk man telefons nepatika, bet tagad es to ienīstu. Tas vainojams pie visa, kas notika. Izliekas par modernizācijas un attīstības iemiesojumu, bet patiesībā ir velna rokudarbs. Sātans, apmeties uz dzīvi šajās mantiņās, pievilina mūs ar zaļiem un sarkaniem gaismas punktiem, kas šķietami dod ziņu, ka esam vēlami, ka mūsu esībai un domām ir nozīme, bet patiesībā aizved mūs grēkā un iznīcībā.”

Šī grāmata ir pilna zelta graudu. Jā, es saprotu visas tās atsauksmes par “dumjo sievišķi”, kas nogrūž savu nespēju pateikt nē krāpšanai, sievu, māti, kas izposta visu savu kārtīgi iepakoto dzīvi vienas kaislības dēļ. Tomēr, no otras puses, šī grāmata ir pilna patiesību, par kurām mums ikdienā kauns runāt. Par to, ka pēc divdesmit gadiem laulībā tu joprojām vēlies ieskatīties otram acīs, sadoties rokās, just un justies iekārota. Par to, ka mēs uzskatām, ka laulībā “viss ir kārtībā”, ja neviens nekrāpj, neviens nedzer, neviens nesit, un punkts. Bet nemanot jūs jau katrs dzīvojat savu dzīvi, reizi pa reizei satiekoties naktīs guļamistabā. Un, ierakušies savos ikdienas darbos un pienākumos, jūs nemaz nepamanāt, ka dzīve jau norietā. Bet vai paspējāt to visu izbaudīt? Vai bijāt mīlēts? Vai jutāties tā?

“Ja gribu dzīvot kopā ar Akselu, tādi ir nosacījumi, un tie nemainīsies. Taču, kad meitenes bija pārcēlušās citviet, es bieži aizdomājos, kā būtu, ja varētu domāt tikai par sevi, tikai pēc sevis visu sakopt. Bet ko tad, kad kļūšu veca? Vientulība, vecumdienas, ir taču labāk būt divatā. Vai tā ir, es domāju. Vai patiešām ir labāk, ja ap astoņdesmit joprojām viss jākārto un jātīra pēc diviem cilvēkiem, jādomā par diviem. Jāplāno brīvdienas, jāpasūta biļetes, jāatbild uz jautājumiem: kad mums jādodas turp, kad atkal būsim mājās, ko ēdīsim vakariņās, kad izlido lidmašīna uz mājām, kad mums jāsatiek tie un tie.”

Šī ir smieklīga grāmata. Sarkastiski smieklīga no ārstu pozīcijām. Tomēr, kā jau visos humora pilnos stāstos, apakšā ir dziļas, dziļas skumjas. Tā ir grāmata par dzīvi, kurai tu vēlies atrast jēgu, tomēr tās izskaņā tu beidzot esi gatavs pieņemt, ka nekādas dižās jēgas jau nav. Tu skrien un skrien, un vakarā vari tikai nožēlot visu to, ko neesi izbaudījis, kamēr skrien. Vai arī apstājies. Un izbaudi.

“Šīsdienas pēdējai pacientei drīz būs deviņdesmit, viņa cieš no astmas, HOPS, sāpošām locītavām un gūžām un daudz kā cita, tomēr nav bijusi pēc savām zālēm. Es jautāju, kāpēc, un viņa atbild: – Zinat, man pēkšņi viss tik ļoti apnicis, visas tās tabletes, garās rindas aptiekā, visi vecīši. Viņi aptiekā brauc man virsū ar saviem staiguļiem un pat neatvainojas. Tāpēc es labāk aizgāju uz parfimērijas veikalu un nopirku jaunu sejas krēmu. Parfimērijas veikalā man patīk daudz labāk. Tur vienmēr tik jauki smaržo un pārdevējas aiz letes tik koptas un patīkamas. Un man jau tāpat drīz jāmirst. Esmu nolēmusi, ka nekļūšu vecāka par deviņdesmit diviem gadiem. Būs gana.”

Pārāk liela popularitāte šim romānam nav bijusi vismaz mana burbuļa grāmatu blogeru aprindās. Tomēr es teiktu, ja tev ir vismaz 35 gadi, tu šeit atradīsi gana daudz patiesību. Kā minēts pašā darbā, pārfrāzējot saviem vārdiem, kamēr esi jauns, tu vēl neesi gatavs uzzināt, kā būs vecumdienās. Turpretī četrdesmit gados tev vēl ir iespējas sazīmēt sarkanos karogus savā dzīvē, savā laulībā, savā profesionālajā izaugsmē, savā attieksmē pret veselību, attieksmē pret izglītību un medicīnu, un kaut ko mainīt. Un šī grāmata viennozīmīgi palīdzēs šos karogus pamanīt. Tāpēc es iesaku šo grāmatu. Mani kaut kā ļoti dziļi aizskāra.

“Ja kaut kas ir slēpjams, ir vērts, cik ilgi vien iespējams teikt patiesību.”