“Kāda sieviete reiz sacīja savam vīram:
– Vai zini, kādi trīs vārdi ir vēl romantiskāki par Es tevi mīlu?
– Tu izskaties skaista, – viņš mēģināja uzminēt.
– Nē. – Viņa sieva atbildēja. – ES TEVI SAPROTU.”

Šis ir stāsts, kura laikā es raudāju neskaitāmas reizes. Patiess stāsts, un es ceru, ka tā ir patiesi taisnība, par terapeiti, sarunām ar viņas pacientiem un sarunām ar viņas terapeitu. Stāsts par to, kā ar kādu parunāt. Stāsts, kas ne tikai izstāsta vai dod norādes, bet tik ļoti raisa līdzpārdzīvojumus, ka, es ticu, ir terapeitisks arī katram no mums, katram lasītājam.

“Viss, ko mēs kā terapeiti darām vai sakām, vai jūtam, esot kopā ar saviem pacientiem, iespaido mūsu pašu piedzīvotais; viss, kam esmu gājusi cauri, ietekmē to, kāda es būšu katrā konkrētajā brīdī, katrā konkrētajā stundā. Īszina, ko būšu tikko saņēmusi, saruna ar draugu, saziņa ar klientu apkalpošanas konsultantu, cenšoties atrast kļūdu manā rēķinā, laika apstākļi, tas, cik stundu esmu gulējusi, par ko sapņoju pirms ierašanās uz pirmo sesiju, atmiņas, ko uzjundīja pacienta stāsts, – it viss ietekmēs manu uzvedību pacientu klātbūtnē.”

Tu vari pats būt terapeits, un vienalga kautrēties, kad terapija nepieciešama tev pašam. Šī ir atklāsme, kas izsit pamatu zem kājām. Cik ievainojami mēs esam ikreiz, kad nokļūstam atkal un atkal kādā jaunā situācijā. Cik ļoti mēs kaunamies par kaut kādām situācijām dzīvē, kuras radušās pat ne mūsu darbību rezultātā; mēs vienkārši nokļūstam kādā virpulī, reizēm pat nejaušu sakritību rezultātā, un esam nodarījuši kādam pāri. Diemžēl tā notiek. Mīlestība ir brīnišķīga. Bet tā arī garantē, ka tu tiksi sāpināts.
Es raudāju, kad cilvēki mīlēja. Un es raudāju, kad viņi alka mīlestības. Kad viņi bija tik atklāti paši pret sevi, ka izira pa vīlēm, tomēr arī pēc noraidījuma turpināja piedot un mīlēt. Un reizēm, kad es nakts aizsegā aizvēru kādu nodaļu, es vēl turpināju atrasties šajā jušanas stāvoklī. Just. Klusumā.

“Klusēšana līdzinās stāvoklim pēc atkritumu kastes iztukšošanas. Kad tu pārtrauc izmest vārdus kā atkritumus, virspusē paceļas kaut kas svarīgs. Un, ja klusēšana ir kopīga pieredze, tā var kļūt par domu un jūtu zelta raktuvēm, par kurām pacientam pat nebija nojausmas. Pat lielu prieku dažkārt ir vieglāk izpaust kopīgā klusēšanā.”

Brīnišķīga grāmata, kas vienlaikus ļauj ieskatīties terapijas procesa aizkulisēs gan pacienta, gan terapeita pusē. Un ļoti, ļoti atklāta grāmata. Nāves, mīlestības, zaudējumi, pāridarījumi, un tā visa izrunāšana, līdz mēs atklājamies terapeitam un, kas svarīgāk, sev pašam, tik tālu, līdz nokļūstam pie īstajiem mezgliem, kuri jāatšķetina, lai atsvabinātos no ierastajiem aizsardzības mehānismiem, ko izmantojam ikdienā. Lūdzu, nebīstieties 500 lapaspušu biezumam! Jūs iegūsiet daudz vairāk par tiem pāris lasīšanai ziedotajiem vakariem.

“Es ievēroju, ka tikko cilvēki sajutās vieni – parasti laika posmā starp diviem notikumiem, piemēram, kad viņi devās prom no terapijas, gaidīja pie sarkanā signāla, stāvēja rindā pie kases, brauca liftā -, viņi uzmeklēja savas ierīces un bēga no šīs sajūtas. Un tā kā visa uzmanība bija nemitīgi novirzīta uz kaut ko citu, viņi šķita zaudējam spēju būt kopā ar citiem un vienlaikus arī būt kopā paši ar sevi.”