“Mūsu sabiedrībā gaidīšana ir organizēta prasmīgi. Augām naktīm cilvēki stāv rindā pēc jaunākā datora modeļa, koncerta biļetēm, videospēlēm vai nocenotām precēm. Mēneša pirmajā dienā mēs gaidām pie sabiedriskā transporta mēneša abonementu kasēm. Mēs gaidām pie universitātēm, lielveikala kasēm, pie telefona, visādās iestādēs. Vidusjūras dienvidu krastā pie Rietumvalstu vēstniecībām jau rītausmā stiepjas garas rindas pēc vīzas. Citur gaidīšanu nosaka trūkums vai karš. Gaidīšana ir pakāpenisks un aizturēts process, nodarbošanās pati par sevi. Un, kamēr mēs gaidām, jo spiež nepieciešamība, pienākums, iegribas vai tāpēc, ka tā dara visi, mēs nedumpojamies. Viltīgs paņēmiens, kas iznīcina indivīda uzņēmību, spēju spriest un pretoties. Tāds, kurš cilvēkiem liek nolaisties līdz acumirklīgiem mērķiem, tikpat gaistošiem kā bauda.”

Kimia Sadra gaida rindā mākslīgās apaugļošanas klīnikā un, sēžot rindā, iepazīstina lasītāju ar Sadru ģimenes piedzīvoto daudzu gadu garumā pirms viņas. Tā ir Irāna, tā ir Teherāna. Tā ir sieviešu dzīve Austrumu valstīs, viņu sapņi par brīvību un viņu pakļaušanās ierastajam dzīves plūdumam, kurā vīriešiem par kaut ko ir jākļūst, kamēr sievietei ir jāprot būt par ģimenes superlīmi, kas visu spēj, visu māk, bet nekas nav. Tikmēr kaut kur pa vidu starp harēmu ar 52 sievām, meitu Nūru ar zilzilām acīm, neskaitāmiem tēvočiem, kuru likteņstāstus grūti savīt kopā un atcerēties bez paskaidrojošā “satura” beigās, ir arī Sāra un Dāriušs, kuri cīnās pret valdošo iekārtu. Divi kaislīgi cilvēki, kuriem nav spēcīgāku ieroču par pildspalvu, un kuriem netrūkst pielūdzēju un sekotāju. Tomēr pienāk diena, kad ir jābēg. Un Kimia Sadra ir viena no šī pāra meitām, kura bēg kopā ar vecākiem. Bēg uz izsapņoto zemi Franciju, kurā stāstniece Kimia atklāj ne tikai savas ģimenes, savas cilts dažnedažādās dimensijas, bet atrod arī sevi pašu.

“Mēs visi cerējām, ka pienāks diena, kad mēs atkal varēsim dzīvot visi pieci kopā, brīvi un bez baiļu. Tikai jāņem vērā, ka brīvība ir māns, atšķiras tikai cietuma kameras lielums.”

Es lasīju pietiekami ilgi šo grāmatu. Un es ilgi nespēju ielasīties. Tāpēc, ka šis nav tāds darbs, ko lasīt, ar vienu roku vārot putru brokastīs, ar otru būvējot LEGO. Šo romānu (un gribas pārbaudīt, cik tālu no patiesības ir sižets, jo fakti par Austrumiem ir daudz un bagātīgi) ir jālasa koncentrējoties. Un tad jums patiks.