“Glimmerdālei ir sava melodija. Ja vērīgi ieklausīsies, tu to sadzirdēsi. Tā ir upe, kas dun. Vējš, kurš liek eglēm šalkt un kalniem nopūsties. Tie ir arī putni. Un dažreiz, ja tev paveicas, ir vēl kas vairāk. Dažreiz tajā visā ievijas melodija, kuru rada rudmataina meitene, kas dzied, vai vecs trollis, kas spēlē vijoli.
Un, ja tu esi no pavisam īpašiem veiksminiekiem, tu šad un tad vari dzirdēt ko tādu, kas nelīdzinās nekam citam. Brīnummūziku.”

Mariju Parru mēs iepazinām jau ar Vafeļu sirdīm. Un šoreiz visi lasītāji sapriecājās, jau uzvārdu vien izdzirdot, jo tik aizraujoši raksta šī norvēģu rakstniece. Un arī ikdiena kopā ar Tonji no Glimmerdāles ir ļoti, ļoti aizraujoša. Neizpaliek ne smiekli, lasot tekstu, ne asaras, jūtot līdzi skumjākos notikumos. Un pāri strīdiņiem ar kaimiņiem, superātro ragavu būvniecības, Tonjes vientulības un dabas dzīvošanas, pāri tam visam šī grāmata ir pārpilna vieglas mīlestības. Un domāju, ka tieši tāpēc mēs mīlam šo rakstnieci un viņas darbus.

“- Tu nezini, kā tas bija, Tonje. Visus šos gadus es esmu mēģinājis aizmirst, ka vina eksistē, jo…
– Bet tā nedrīkst domāt! – Tonje kliedz. – Ja cilvēks ir tētis, viņš ir tētis visu laiku! Viņš nevar tā vienkārši pārstāt būt tētis, pat ja notiek kaut kas muļķīgs un slikts.”