Neesmu stāstu cienītāja. Tāpēc šoreiz, izlasot pirmo, meklēju internetā un priecīga atklāju, ka tie savelkas kopā vienā bildē. Jo tādā gadījumā tie vairs nav stāsti, bet tieši kā autore raksta – dažādu cilvēku skatu punkti uz situāciju. Atšķirībā no grāmatām, kur šādi ir pierasts savilkt visu kopā beigās, šoreiz katrā nākamajā nodaļā var nojaust, par kuru cilvēku šoreiz ir runa un kā tas ietekmē kādu konkrētu situāciju no kopējās romāna bildes. Tomēr tā kā neviens netiek nosaukts vārdos (nu, gandrīz) bez smadzeņu kroku darbināšanas un prāta mežģīšanas nemaz tik viegli uzreiz nav iespējams saprast, kurš ir kurš, kurš paliek dzīvs, kurš mirst, kurš kuru krāpj, kurš tikai tā domā, kurš noguris, kurš padodas.

Romānā tiek aprakstīti vienas dienas notikumi un ir patiešām interesanti vērot, kā mēs ikdienā “pieskaramies” ar savām izvēlēm un darbībām citiem cilvēkiem, to pat nenojaušot. Šie ir stāsti par ikkatru no mums, par parastiem cilvēkiem – strādīgajiem, mīlošajiem, nogurušajiem, piedzīvojumus alkstošiem -, un arī par mūsu reizēm nepareizajām izvēlēm, kas īslaicīga sava ego spodrināšanas dēļ spēj ievainot citu cilvēku dzīves uz ilgiem laikiem.

Man ļoti patika. Iesaku. Lai arī pavisam iespējams, ka pēc pēdējā stāsta gribēsies uz ātro pāršķirstīt visu grāmatu vēl vienu reizi. Lai uzzīmētu to kopējo bildi.