Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka šis stāsts ir nekas tāds īpaši īpašs, es nedēļas laikā dažādās sarunās jau vairākkārt esmu pieminējusi kādu fragmentu no šīs grāmatas. Un, acīmredzot, ir gan kaut kas īpašs. Jo ir licis ne tikai domāt ar apziņu, arī zemapziņa pārstrādā šo vēstījumu un rod jaunus neironu savienojumus smadzenēs.

“Frāze – tas nozīmē, ka teksts ir būvēts no tik gariem un sarežģītiem teikumiem, ka publika, aizmirsusi jēgu, nolūkojas, kā autors, šis veiklais līnijklasīšu lēcējs, žonglē ar papildelementiem un gandrīz jau, nē, tūdaļ nokritīs, fū, tomēr atgūst līdzsvaru un triumfēdams nonāk pie punkta. Aplausi.”

Šis savā ziņā ir māksliniecisks darbs, kur autors lēkā pa senu grāmatu lapaspusēm, tur meklēdams mammu. Un nereti arī atrazdams – piezīmēs uz grāmatu lapaspusēm. Atmiņās. Prātojumos. Tomēr vairāk par pašu izpildījumu, par dažādu darbu iztirzājumu, par mājas bibliotēku apcerēm un par to, kā tiek veidotas atkārtotas attiecības ar mammu, kuras grāmatas pēc viņas nāves tiek pārskatītas, vairāk par to visu manī iegulsnējās tā ideja par lietu krāšanu. Par to, kā pēc cilvēka nāves viņa lietas, viņa mantas, pat viņa sūri grūti meklētās grāmatas, par pēdējo naudu nopirktās – nevienam nav vajadzīgas. Nevienam. Un kad es pārrunāju šo tēmu ar vīru, viņš vēl piebilst: “Arī viņam pašam ne. Nu, to lietu īpašniekam.”

“Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām tās otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.”

Ir ļoti vērts padomāt. Par lietu kultu. Par iepirkšanos. par visām tām mājām, kuras mēs uzbūvējam milzīgas, lai tur pietiktu vietas visām lietām. Visām tām lietām, kuras pēc jūsu nāves nonāks atkritumos. Visdrīzāk. Un arī par grāmatām ir vērts padomāt. Kurš pateica, ka mājas bibliotēkas turēšana liecina par to, ka esi gudrs cilvēks, piemēram. Kurš mums ir iemācījis nedot tālāk izlasītās grāmatas? Kam mēs tās glabājam savos plauktos?

Paldies.