Balstoties uz bēgļu stāstiem, kā arī citu autoru darbiem par bēgļiem, kas Otrā Pasaules kara beigās devās prom no Baltijas valstīm, lai patvertos Zviedrijā, igauņu autors Juhani Pitseps ir uzrakstījis šo burvīgo grāmatu, kas bērnam saprotamā valodā vienlaikus gan spēj pastāstīt reālos vēstures notikumus, gan nenobiedēt bērnus ar izmisīgām izsūtīšanas bailēm vai traģiskām nāvēm uz zemes un jūrā.

“Zini, es apskaužu mūsdienu bērnus. Cik laimīgā laikā viņi dzīvo! – Kēte saka. – Sīkas raizes mūsu zemē gan ir, bet lielu patiesībā nav. Nav kara!” (Grāmata publicēta 2020. gadā Igaunijā, tulkojums latviešu valodā 2021.)

Kēte ar mammu un tēti dzīvo piejūras mazpilsētiņā, pastaigājas gar jūru, vāc akmentiņus un tirgo kaimiņu bērniem tos kopā ar gliemežvāciņiem. Tā viņa mierīgi vada savas dienas. Viņas vecāki ir skolotāji, tāpēc, sarkanajiem izspiežot vāciešus no mūsu zemes teritorijas, viņi nolemj nepiedzīvot atkārtotu izsūtīšanas vilni, bet bēgt pāri jūrai uz Zviedriju. Kēte drīkst sakrāmēt pašu svarīgāko līdzi mugursomā, un tur vieta noteikti atrodas viņas mīļākajam draugam – pelēkam plīša lācītim Pekainim. Nakts vidū viņi sasēstas mazā laiviņā un dodas ceļā, kur viņu ceļojumu apdraud ne tikai robežsargi, militārās lidmašīnas, bet arī laikapstākļi – ceļas vētra.

Ja godīgi, laikam vēsturē sevišķi daudz par šo netika mācīts, bet vairāk par faktu, ka cilvēki laivās bēga uz Zviedriju, es arī līdz šim nezināju, un “Ir mēness zelta kuģis” skaisti ilustrē ne tikai kuģošanas faktu, bet arī atklāj, kā pret bēgļiem no Baltijas izturējās Zviedrijā.

“- Kāpēc jūs bēgāt? – policijas ierēdnis Jozepam vaicāja.
– Baidījos, ka atnāks sarkanie un ieliks mani cietumā, – atbildēja kareivis Jozeps.
– Kāpēc jums šādas bailes radās?
– Mani pilnīgi nevainīgie radinieki arī tika apcietināti un aizvesti uz Sibīriju, un par viņiem vairākus gadus nav nekas dzirdēts.
– Kāpēc tad jūs nevērsāties pie policijas, kad pilnīgi nevainīgi cilvēki tika apcietināti?
Kareivis Jozeps sarauca uzacis – šis jautājums parādīja, ka zviedru ierēdnim patiesībā nav ne jausmas par to, kas Igaunijā noticis.”

Ļoti laba izvēle jauniešu žūrijai, manuprāt. Vienpadsmitgadniekam jau ļoti saprotami, tomēr galīgi ne šausminoši vai traumējoši kaut kādā ziņā. Un raisa interesi uzzināt par šo mazliet vairāk. Iesaku.