Dzejoļi režisores Kristas Burānes dokumentālajai dzejas izrādei.

Tas, ka reālā dzīve ir diezgan tālu no tādas, kādu valsts, Izglītības ministrija un paklausīgie skolotāji mēģina ieaudzināt mūsu pusaudžiem, ir samērā skaidrs ikkatram padsmitgadniekam. Viņi slidina pirkstus pa ekrāniem, garlaicībā skatās laukā pa logu vai, sliktākā gadījumā, izsmej pedagogus bez baiļu un pieklājības robežām. Viņi saka visus tos puskrievu vārdus arī tad, ja skolotājs atkal un atkal atgādina, nosoda publiski klasē vai sūdzās vecākiem. Viņi basto. Viņi neredz jēgu tam visam.

“skolotāj/ a kas man par to būs/ ja es zināšu/ ja es pierakstīšu/ ja es pateikšu paldies/ ja es tagad nekliegšu/ ja es nebāzīšu jurim padusē lineālu/ skolotāj kas man par to būs/ ja es nepateikšu ko es par jums domāju/ ja es uz angļu valodas grāmatas ar nosaukumu “real life”/ neuzzīmēšu lielu treknu pipeli/ kas man par to būs”

Tā, domājot par “tikumības grozījumiem” likumā, režisore izmanto piecu dzejnieku – Marijas Luīzes Meļķes, Kirila Ēča, Raimonda Ķirķa, Agneses Krivades un Kārla Vērdiņa – dzejoļus un rada izrādi. Šī grāmata, krāšņota ar dažādu mākslinieku ilustrācijām ir kā papildinājums tēmai, kuru aktualizēt vēl plašākai auditorijai. Ļoti tieši, ļoti skaļi, es teiktu, ir šie dzejoļi. Un es gan vēl neesmu līdz ar saviem bērniem tikusi astotajā klasē, bet nojaušu tieši šādu attieksmi un garlaicības līmeni skolēnu vidū, kā arī bezspēcības sajūtu skolotāju ikdienā.

“Es gribētu vairāk laika,/ Lai sarunātos ar skolēniem,/ Es gribētu vairāk stundu,/ Lai kontaktētos ar tiem.
Es gribētu divdesmit eksemplārus/ Tām grāmatām, kas mums skolā,/ Tad jaunāko literatūru/ Mēs lasītu visi kopā.
Bet stundas aizskrien, un diena pagalam,/ Un padarīts ir tik maz./ Nav laika, nav spēka, nav atbildes,/ Un nepaliek pāri nekas.”

Kāds vektors šobrīd ir mūsu izglītības sistēmai, man ir viedoklis, un diezgan nepopulārs. Cik ir tādi, kas atzīs, ka mūsdienu bērniem vecā skola nav piemērota? Un, nu, jā – kaut kas jau būtu jāsola vietā.

“Un ja jūs esat tik gudri/ Un palīdzēt gribat šai lietā/ Tad nāciet uz mūsu skolu/ Un strādājiet manā vietā”