Man ļoti, ļoti patika šī grāmata.

“Viņa māte un māsa zina, ka Vilks guļ cietumā, pat, ja īstais vārds ir īslaicīga ieslodzījuma vieta, bet ko gan maina īstie vārdi, ja logiem ir restes, metāla durvis ar actiņu un viss, kas atrodas tikai četrās sienās.”

Izteikties, ka šajā darbā attēlots, cik ļoti vecāki, uzspiežot saviem bērniem savas vēlmes, izkropļo bērna psihi un sagandē viņu dzīvi, būtībā ir nepateikt neko. Jā, šī ir grāmata par sociālām problēmām. Par vecāku pārlieku lielām gaidām un bērnu salauztām dzīvēm. Par to, cik ļoti mēs ļaujam saviem bērniem būt autentiskiem un cik no visas audzināšanas mēs uzspiežam kaut kādus savus rāmīšus, savas pareizības. Un par to, ka mēs kā vecāki to darām pēc vislabākās sirdsapziņas, uzskatot, ka darām savam bērnam vislabāko. Tomēr, arī šo pasakot, mēs iztāstam vadlīniju, tomēr par pašu romānu nepasakām neko.

“Viņa atnākusi krietnu pusstundu par agru, bet šajā paralēlajā zemē visi tie, kuri dosies uz runātavu, kā mēdz saukt šo vietu, ierodas pirms noteiktā laika. Tur ir tikai visu vecumu sievietes. Viņas runājas, smēķē, sēž, skatoties tukšumā. Brīžos, kad ir jānodur acis, vaigu vaigā sastopoties ar neredzamajiem un nevarenajiem, ne vienmēr mūs vada labsirdība. Paloma gribētu viņām skaļi un stingri teikt, ka viņa šeit ir nejauši, ka viņa nav radusi būt šādā vietā, ka viņa nav tāda kā šīs sievietes, kuras viņa uzskata par pārāk vulgārām, pārāk resnām, pārāk nosmiņķētām… Kāda jauna sieviete pagriežas pret viņu un cieši skatās, it kā būtu dzirdējusi viņas domas un, jā, viņas skatienā lasāms, ka Paloma ir atmaskota, atkailināta, novērtētas viņas ne pārāk jaukās domas, un viņa ir nokaunējusies, bet ko darīt? Sirds ir jātīra katru dienu, pie katra pārbaudījuma.”

Vārdi kā sudraba putni tiek savīti smalkā gājputnu tīklojumā. Ir sajūta, ka riet saule, skan dzērves, smaržo jūras sāļums un iemirdzas gaiss visapkārt. Kaut par dzērvēm un jūru grāmatā nav nekā. Tie ir izcili vārdu virknējumi, teikumu struktūras, salīdzinājumi, epiteti – un tie visi ieved tevi, lasītāju, dziļumā. Tie ir stāsti par kāda puiša, vārdā Vilks, dzīvi. Un tad nedaudz atpakaļgaitā līdz viņa dzimšanai. Un tad līdz mammas izvēlēm. Un līdz viņas bērnībai. Un pēc tam atkal nedaudz uz priekšu. Stāsts, kas ieskicē, kādi pagātnes notikumi radīja šodienas problēmu – avāriju, par kuras izraisīšanu Vilks atrodas cietumā.

“PALOMA!
Žoržs pats ir pārsteigts par savas balss skaļumu, daudz skaļāku, nekā būtu vajadzējis, viņam ir sajūta, ka visi pagriežas uz šo saucienu, bet apjukums ilgst vien pāris mirkļu. Paloma skrien pie viņa, viņa seja atslābst, viņa sirds atslābst, viņš dzird sevi smejamies, viņa sieva arī smejas viņa galvā, un, kad mazmeita metas viņa rokās, viņam ir sajūta, ka visu var labot, un šis brīdis, ak, mans Dievs, šis brīdis ir vienkārši lielisks.”

Tas ir stāsts par mīlestību. Citādu. Nesaprastu. Neiemācītu. Tomēr dziļu, dziļu mīlestību.