“Dīvaini, Soņa teica mammai, es dzīvoju veselīgi, ēdu pareizi, sen esmu aizmirsusi par narkotikām, uz baznīcu neeju, pat ar jogu nenodarbojos. Bet sapņos man rādās tādas lietas, ka es sāku šaubīties, vai es tiešām visu daru pareizi. Teiksim, vergi. Ko es varu zināt par vergiem? Kur esmu viņus redzējusi? Man nav neviena pazīstama verga. Bet sapņos man rādās vergi, es dzirdu viņu cietumu dziesmas, dzirdu viņu raudas. Redzu, kā viņi smagi strādā, kā savaino pirkstus, kā pilda pavēles, kāpēc darba atpūšas, kā nomirst.
Visi mūsu sapņi, – viņai atbildēja mamma, – nāk no bērnībā izlasītajām grāmatām. Jo labākas grāmatas esi lasījis, jo sliktāk guli.”

Šī man bija ļoti gara lasīšanas pieredze. Stāsti. Pirmkārt. Un tik daudz personvārdu, otrkārt. Piedevām – krieviski (ukraiņu droši vien). Kaut kur internetā lasīju atsauksmē, ka šie stāsti beigu beigās savijās vienā veidolā, bet varbūt es pārāk izstiepti šo lasīju, man neizdevās neko daudz savilkt kopā. Visi šie, es teikšu, skarbie vīri dažādās situācijās, ataino ukraiņu tiešumu, nepakļaušanos, spīvumu. Un pāri tam visam – arī viņiem pats galvenais, pats vienīgais rakurss – mīlestība.

“Nāve ir. Un jūs pat neiztēlojaties, cik tuvu mums tā ir. Ne mūsu nāvei, ne mūsu izgaišanai, ne mūsu pāriešanai uz mirušo valstību nav nekādas nozīmes, ņemot vērā to neizbēgamību. Vienīgais, kam tiešām ir nozīme, ir mūsu iemīlēšanās, mīlestība, kuru mēs sevī glabājam, kuru mēs nēsājam līdzi, ar kuru mēs dzīvojam. Tu taču nekad nezini, cik tās tev atvēlēts, cik tās tevī ir, cik tās tevi gaida. Viss cits vienādi vai otrādi notiek tieši šo iemīlēšanos dēļ, tikai tam taču, pa lielam raugoties, nebija nekāda svara, nekādas jēgas.”

Šo grāmatu izvēlējos Ukrainas aktualitātes dēļ. Rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Serhijs Žadans nāk no Harkivas un nosaucis šo par romānu “Mezopotāmiju” (2014) ir veltījis tieši šai pilsētai – modernajai Mezopotāmijai. Es saukšu šo par ļoti labu grāmatu. Bet tādu grūti lasāmu. Un varbūt stāsti sen vairs nepaliks atmiņā. Toties tā visaptverošā sajūta – skarbuma un mīlestības savītā – tā gan paliks jūsos vēl ilgi.

“Mēs darām visu, kas no mums atkarīgs. Bet atkarīgs no mums ne tuvu nav viss, tā nu arī paļauties vajag ne tikai uz mums. Lielākā daļa dzīves ķezu un dvēseles šaubu nāk no mūsu nevēlēšanās diendienā dalīt mūsu rīcību labā un nelāgā. Mums ir mūsu mīlestība, taču ne vienmēr mēs to izmantojam. Mums ir bailes, un paļaujamies uz tām mēs vairāk nekā ir vajadzīgs. Dzīvē ir tikai divi ceļi: viens ved uz paradīzi, otrs – uz elli. Tiesa gan, daudzās vietās tie krustojas.”