“Daudz kas tagadējā dzīvē nav pareizi. Visas pārmaiņas tiek pasniegtas tā, it kā nāktu cilvēkiem par labu, it kā mums tās būtu vajadzīgas, bet pasaki: ko mēs esam ieguvuši? Vai esam kļuvuši laimīgāki? Kādu cenu esam spiesti maksāt par savu labklājību, ko tāpēc zaudējam? Īpašības, kas senāk padarīja mūs par personību, izcēla mūsos vienreizējo un neatkārtojamo, lēnām, bet neatgriezeniski tiek izdeldētas. Tiek radīti apstākļi, kas degradē cilvēka personību un veicina nedomāšanu, vide, kurā nav vajadzīgas idejas un radošums.”

Kad izlasīju šo rindkopu 46.lpp., es pašķīru atpakaļ pirmās lapaspuses, lai uzzinātu, kurā gadā grāmata izdota. Tik ļoti sasaucās ar mūsdienām, ka šūnu līmenī nodrebēju. Paldies, Dina Zoldnere, par drosmi! Paldies par to, ka savu radošo ideju esat saķērusi aiz astes un ierakstījusi šajā brīnišķīgajā grāmatā. “Šodien standarta izskats skaitās skaisti, standarta attiecības – labi, gribēt to, ko grib visi, – pareizi.”

Pēc katastrofas pasaule ir mainījusies. Cilvēki dzīvo zem milzu kupola, drošībā no toksiskajiem nokrišņiem un ar ierastu kārtību iziet “uzlabošanu”, lai tiktu pie labākiem darbiem, vairāk naudas. Tomēr Diānai nešķiet, ka tā ir pareizā pieeja un, mazliet skumstot pēc vecajiem laikiem, viņa uzmeklē savas mammas dzīvokli Vecpilsētā, kur kupols vairs nesniedzas un līdz ar sirēnu ieslēgšanos no sniega ir jāslēpjas zem nojumēm. Un tur viņa sadraudzējas ar savu bijušo kaimiņu. Un pavisam drīz viņa kļūst bīstama sistēmai.

Tomēr vienmēr domas, kas virmo gaisā, ja reiz uztvertas, urda, līdz atklājas skaudrā patiesība. “Kādreiz cilvēku nomoka jautājumi, kas rodas nez no kurienes. Tu nespēj atbildēt, bet nespēj arī no tiem atbrīvoties. Tie bieži ir tik neskaidri, ka nespēj tos pat noformulēt vārdos, tomēr tie maļas un maļas pa galvu, līdz vienā brīdī tu pēkšņi skaidri zini atbildes. Jo, redzi, atbildes vienmēr ir mums apkārt, nekad neko nevar tā noslēpt, lai pazustu visas pēdas.”

O, jā! Jālasa noteikti! Tik daudz mūsdienu ievīts smalkā mistiskā sižetā.