“Katra vientuļa meitene kabatā nes melnu akmeni.”

Emmai ir četrpadsmit gadu. Viņas vecāki ir šķīrušies. Viņas mammai ir jāstrādā vairāk, lai nopelnītu. Viņai ir draugs. Iespējams, ka tā sauc viņu attiecības, – draudzība. Draugs, kurš ir izcils mūzikā, tāpēc tiek uzņemts Konservatorijā. Parīzē. Un nu viņus šķirs tūkstošiem kilometru. Ko tālāk? – Īsti padsmitgadīgai meitenei jau izvēles nav. Viņa iet uz skolu, iet spēlēt klavieres, mācās un vienkārši mēģina būt laikā, kurā viņai ir lemts būt.

“Es atcerējos, ko Maja Brita sacīja iepriekšējā reizē. Ka man ir jālaiž ārā sāpes un jākliedz, nevis jāļauj, lai tās satver mani no iekšienes.” Tomēr viņai ir viņas ilgu grāmata, kurā Emma raksta vēstules savam otrajam es, alter ego. Tam cilvēkam, kas viņa gribētu būt – stiprai, pašapzinīgai, aukstasinīgai meitenei, pieaugušai meitenei, kura zina, ko grib, un zina, ko negrib, – un spēj to ne tikai nojaust, bet arī ietērpt vārdos un, ideālā gadījumā, arī pateikt.

Un tad tas notiek. Kāds spilgts notikums vientuļas tīnes dzīvē, kas sagrauj viņu pavisam. “Mans skatiens bija piekalts zāļu skapītim vannas istabā. Paliku stāvam ar klausuli rokā. Akmeni, šķēres vai papīriņu? Krist, sagriezties vai sadedzināties?”

Terapija, lai cik muļķīga mums tā šķiet iesākumā, iemāca mums runāt. Un paldies Dievam, ka mums ir doti vārdi, lai sazinātos. Un paldies Dievam, ka mums ir dota sirds, lai sajustu un atbalstītu.