“”Mani mīli tu?” viņš man jautā. Jautājums mani pārsteidz. Nezinu, ko atbildēt. Dziļi sirdī es viņu mīlu. Lai gan nezinu. Man šķiet, ka man vajadzētu viņu mīlēt, bet es nezinu, kā to dara. Tajā brīdī būtu bijis vienkāršāk pateikt, jā, es mīlu tevi, bet neteikšu, negribu viņam samelot. Būtu nesmuki melot cilvēkam, kurš pats nekad nemelo.”

Šī ir viena no retajām grātām, kurai uz pēdējā vāka nav uzrakstīts intriģējošs ievads ar cerību, ka mēs, lasītāji, uzķersimies uz āķīša, vienlaikus visu svarīgāko jau uzzinājuši no šīm dažām rindiņām. Un man romāna vidū bija patiesi pārsteigums uzzināt kāpēc galvenā varone Nika neaicina savus draugus pie sevis uz mājām. Un tāpēc arī es neko priekšā neteikšu. Jo, jūs taču man piekritīsiet, ir tik forši tikt pārsteigtam.

Es zināju, ka šis ir nedaudz skumjš stāsts, tāpēc savā ziņā gaidīju, kas TĀDS notiks ar dzīvespriecīgo Niku, kurai skolā veicas patiešām labi, viss interesē, kuras ideju groziņš ir neizsīkstošs un kura mūždien ir aizņemta kādā pulciņā. Es lasīju un nedaudz saskumu par bērnību. Par laiku, kad arī es bez jebkādiem pienākumiem mājās drīkstēju skraidīt pa entajiem pulciņiem, vienīgi uzklausot mammas pārmetumus, ka esmu pārāk maz mājās. Lasot Nikas sirsnīgo vēlmi mācīties, izzināt un darīt, arī manī pamodās tā mazā meitene, kurai ne brīdi nebija laika un kura mācījās ar lielāko prieku un izmēģināja jaunas lietas. Un manai meitai paveicās, ka viņa tieši šajā posmā man uzjautāja, vai drīkst pierakstīties vēl arī baletā. Es lasīju šo stāstu un gaidīju, kas tad tāds skumjš var būt tik perfektā dzīvē, vai ne? Un, protams, mēs zinām, ka tieši tajās perfektajās dzīvēs, kā izskatās no malas, ir visvairāk skumjuma.

“Mamma piesēž: “Mēs nedarījām pareizi. Ir grūti būt vecākam.”
“Jūs arī man piedodiet,” vilcinādamās nomurminu. Labprāt viņiem vēl pateiktu, ka arī bērnam būt ir grūti. Jo īpaši tādā ģimenē. Jo īpaši, ja visi grib, lai esi jau pieaudzis, lai gan patiesībā nemaz tāds neesi. Nedomāju, ka esi pieaudzis tad, ja centies būt labākais, ja izpildi gaidīto – domāju, ka tas ir viegli… Bet ne. Labprāt viņiem to visu pateiktu. Bet gan jau viņi zina. Arī viņi abi kādreiz bija bērni un pusaudži. Bet, ja to zina, tad kāpēc neprot man palīdzēt? Kāpēc es neprotu viņiem pateikt, ka man steidzami vajadzīga palīdzība?
Tas viņu piedod noņēma man smagumu no krūtīm. Un arī mans piedod kaut ko iekustināja. Man šķiet, ka uz mirkli kļuva vismaz nedaudz vieglāk. Varbūt tas arī ir tas. Ka zini pareizo brīdi, kad teikt piedod. Un ka to domā pa īstam.”

Man ļoti, ļoti patika šī grāmata. Tas vieglums ikdienā. Puiši, meitenes, draudzības – un katram savas dīvainības. Tāds skaists jaunības dienu ikdienas gaitu apraksts, tai pat laikā pieskaroties kādai sensitīvai tēmai ar lielu iejūtību, patiesumu un mīlestību. Paldies.