“Neviens nerunāja daudz un, ja arī ko teica, tad tam nebija nekāda sakara ar dzīves lielajiem jautājumiem, taču viss bija tik ierasts un neuzkrītoši ikdienišķs – saziedējusi pašceptas maizes doniņa, ūdens malks, karošu šķinda un lūgums pasniegt sālstrauciņu vai nogriezt vēl gabaliņu siera -, ka Anatolija pirmo reizi mūžā apjauta, ka dzīve ir dāvana, nevis vienkārši esamība.”

Šis ir Armēnijā dzimušas rakstnieces darbs par cilvēku rāmo ikdienas ritējumu kādā nelielā kalnu ciematiņā. Šeit reti kad iebrauc ziņas no ielejas, nedzīvo dakteri un bada laikos cilvēki šeit ir pēdējie, kas tiek pie palīdzības. Tomēr kā ikkatrā mazā ciematiņā iedzīvotāji ir vienoti un izpalīdzīgi. Kāds spēj ko pareģot, kāds gatavo zāļu uzlējumus. Kāds iziet pēdējā apgaitā pa dārzu un apguļas gultā gaidīt nāvi. Jo kāpēc gan braukt meklēt dakteru palīdzību, ja īsti negribas dzīvot. Bet tad dzīve kautrīgas pieklājības dēļ Anatolijai iegulstas citās sliedēs, un mūža nogalē viņai dzīve piespēlē pārsteigumu.

Grāmata ir rimta un mierīga. Bez sižeta, kas nenogurstoši gaidītu turpinājumu. Pārsvarā tie ir apraksti – klinšu, māju, dārzu, bet pats galvenais – cilvēku. Tādu dzīvi es varu iztēloties arī Latvijas laukos – visos tajos sen aizmirstajos nostūros, kur kaimiņš kaimiņam aizdod sviestu pret kartupeļu maisu un, kad paliek galīgi skumīgi ap dūšu, iebrauc ciemos uz kafiju klačas izstāstīt vai traktoru aizņemties. Tomēr, ja šāds Latvijas raksturojošs stāsts man asociējas vairāk ar bezcerību un skumjām, šajā romānā pāri visam ir kaut kāds gaišums un kopības sajūta.

“Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis – īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību.”