“Putni. Ir neizturami redzēt tos pa skolas logu. To brīvība ir apskaužama. Sarunāties ar putniem ir lieliski. Putni ļoti daudz smejas. Pusi sarunas aizņem putna smiekli. Vislabāk man patīk runāt ar zvirbuļiem. Viņu domas ir vienkāršas un sirsnīgas. Un viņi visvairāk smejas.”

Kas tas bija, ko es tikko izlasīju? Vai tā bija bērnu literatūra? Pusaudžu? Pieaugušo? Manai astoņgadniecei šī grāmata bija par grūtu. Nesaprata. Pat es ar savu gadu, dzīves un lasīšanas stāžu -nesapratu. Tomēr ļoti iemīļoju. Un lasīju otrreiz. Es reti tā daru, praktiski – nekad. Tomēr šoreiz vajadzēja. Lai izlasītu vēlreiz. Lai ne tikai nesaprastu vēlreiz. Bet arī lai izbaudītu. Vēlreiz.

“Galvena problēma ģimenes saietos, protams, ir tā, ka pilnīgi neviens tevi nesaprot. Un visi uzspiež tev bērna zīmogu. Pieaugušie uzdod dīvainus jautājumus un reizēm sāk runāt par tevi tā, it kā tu pati nemaz nebūtu turpat blakus. Un viss, kas tu esi – tu esi bērns. Viņu bērns.”

Šeit ir ne tikai ūdenstornis jeb vieta zem segas, jeb skapis ar aizvērtām durvīm, ne tikai vieta, kur ielīst, nolīst, nozust, paklusēt, vērot un just, šeit ir arī sprāgstošas dzejas rindiņas, mazi zīmējumi, komiksi, daži vārdi, klusums. Bet tomēr galvenā lomā esi tu pats – bērns kaut kur starp mazo mājas lutekli un lielo astoņpadsmitgadnieku. Galvenajā lomā ir jauns pusaudzis – pilns domu un jūtu -, cilvēks, kurš redz un dzird brīnišķīgas lietas, sīkumus, nieciņus, bērns, kurš mīl pasauli, mīl skaistumu tajā.

“Skaistums reizēm ir tāds, ka to gribas paturēt. Turēt plaukstā nelielu krāsainu putnu. Noplūkt ziedu, savākt kādu pievilcīgu, bezjēdzīgu akmeni, glabāt kabatā gludu, brūnu kastani, palaikam tam pieskarties.”

Brīnišķīga grāmata. Lasiet kā stāstu vai izmantojiet kā aforismu krājumu dzimšanas dienu apsveikumiem! Ļaujiet saviem lielajiem bērniem šo ieraudzīt un paņemt rokās, palasīt.